25.maijs – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Jūs esat pasaules gaišums (Mt. 5:14).

Kad Tas Kungs saka, ka Viņš ir pasaules gaisma, un citā vietā – par mācekļiem: “Jūs esat pasaules gaišums,” – šie vārdi nepavisam nav pretrunā viens ar otru. Apustuļi ir pasaules gaišums tikpat droši, kā Kristus ir pasaules gaišums. Vienā ziņā, protams, Kristus viens pats ir izpirkums par pasaules grēkiem. Viņam neviens nestāv līdzās. Viņš viens pats mina vīna spiedni. Bet, kas attiecas uz Dieva īpašībām, ar Savu piemēru Kristus apliecināja to pašu, ko vēlāk apliecināja Viņa ticīgie. Ikvienam izglābtam grēciniekam ir jāpauž Dieva svētums un mīlestība, līdzīgi kā Kristus to darīja virs zemes.

Šādi augstais Dievs ir atklājis Savu gudrību, darīdams Savus ticīgos par pasaules gaismu. Daudzas Dieva īpašības atklājas radībā, un vēl neskaitāmas citas ir izpaustas Viņa atklāsmes vārdos. Taču tikai nedaudzi domājoši prāti pētī Dabas grāmatu. Un nedaudz ir arī to, kas nopietni studē Dieva vārdu.

Savukārt ticīgo uzvedība un izturēšanās ir grāmata, ko lasa visi cilvēki. Kristiešu dzīve ir kā uz delnas un redzama visiem apkārtējiem. Nav nepieciešama pamatīga pētniecība, lai iedziļinātos viņu vārdos un darbos. Nē, gan mācītie, gan nemācītie uzmanīgi vēro viņu dzīvi.

Ikviena kristīgā draudze ir darīta par pasaules gaišumu, lai apliecinātu Dieva svētumu un mīlestību un palīdzētu pievērst grēciniekus Glābējam. Ja draudze šādi neatklājas kā pasaules gaišums – kā skaidrs pretstats ļaunumam un tumšajai pasaulei – , tad tā nav cienīga saukties par Kristus draudzi.

Tomēr paturēsim prātā, ka, gluži kā draudze sastāv no atsevišķiem locekļiem, tāpat arī viss kopums ir atkarīgs no atsevišķiem locekļiem. Ikviens ticīgais ir aicināts būt par pasaules gaišumu – par “Kristus vēstuli, .. kas rakstīta ar dzīvā Dieva Garu, .. saprotama un lasāma visiem cilvēkiem” (2. Kor. 3:2–3). Ja Kristus baznīcas loceklim nav šādas gaismas, un viņš nav dzīva Dieva mīlestības un svētuma vēstule, tad viņš zaudē tiesības tai piederēt. Tas baznīcai rada kaitējumu un kaunu, un viņa dzīve dara ļaunu arī pasaulē.

Mīļie brāļi un māsas, vai tā nav noticis ar dažiem no mums? Mēs neuzdodam šo jautājumu, lai kāds skatītos apkārt un ar nosodījumu uzbruktu citiem, bet mēs vēlamies, lai ikviens, kas sauc sevi par Kristus mācekli, pajautā sev: “Vai tā nav ar mani?” Mēs lūdzam ikvienam godīgi pārdomāt un saprast: kā veicas man – ar maniem nolūkiem, vārdiem un darbiem –, kas var kavēt Kristus valstību un Viņa vārda godu?

Ikvienam, kas sauc sevi par Kristus mācekli, ir nopietni sev jājautā: “Kas manī ir tāds, kas var radīt iemeslu nievām un kavē grēciniekus atgriezties? Vai esmu iemesls, ka kāds nicina Dieva vārdu un uzskata kristietību par liekulību?” Ikvienam Jēzus māceklim ir jāuzdod sev šādi jautājumi!

Ikviens lai apdomā, kas viņā ir tāds, kas rada šķēršļus Kristus valstībai. Un neatliksim labošanos un palīdzības meklēšanu uz vēlāku laiku. Tas, protams, sūrstēs un sāpēs, tomēr labāk to darīt tagad nekā vēlāk. Nekad neaizmirsīsim, ka neauglīgs zars tiks nocirsts un iemests ugunī.

Bet te nav runa par tiem, kas ik dienas atgriežas un paši spriež tiesu pār sevi. Šādiem cilvēkiem ir jāvēršas prom no sevis un jātērpjas Kristū, lai viņu dvēseles ar Dieva žēlastību iegūtu atdusu un spēku, kas vajadzīgs svētdarīšanai. Turpretī par tādiem, kas apliecina Evaņģēliju, palikdami nevērīgi un vieglprātīgi, Luters saka: “Te mums nav jāskatās uz viņu muti, bet uz viņu dzīvi.” Te nav runa par to, vai tu proti skaisti runāt, bet gan – vai tevī ir Gara un spēka izpausmes.

Ar Dievu un Kristu jau nav grūti lepoties. Bet tavas ticības īstums un godīgums taps redzams no tā, vai tavā sirdī tā nes līdzi Svēto Garu, kas uzbrūk, savažo un sit krustā tavu veco cilvēku un dara tevi pazemīgu garā un bagātu mīlestībā. Nav šaubu, ka tu nekad nebūsi apmierināts ar savu svētdarīšanu un spēku pašreizējā laikā, kamēr vien esi garīgi modrs un kārdinātājs nav tevi ieaijājis miegā un sava svētuma ilūzijās.

Tomēr tu allaž vairāk jutīsi savu grēku, nekā savu svētumu. Bet citi liecinās un vieglākos laikos arī tu pats liecināsi līdz ar apustuli, ka “Viņa man dāvātā žēlastība nav bijusi veltīga” (1. Kor. 15:10), jo vislabākie Gara augļi ir pavadījuši tavu ticību, kaut arī ne tādā mērā, kā tu būtu vēlējies.