03.maijs – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Jo vairāk tagad, taisnoti ar Viņa asinīm, caur Viņu tiksim izglābti no dusmības (Rom. 5:9).

Te mums ir vareni vārdi, kuru spēkā var aizvelt prom vissmagākos akmeņus no ticīgo sirdīm. Apustulis saka: “Ja Dievam ir šāda mīlestība uz mums, kad bijām vēl grēcinieki bez glābiņa un taisnošanas, ka Viņš mums deva Savu vienpiedzimušo

Dēlu pēc Savas brīvās gribas, dodamies nāvē par mums, – tad cik gan daudz vairāk mēs tagad esam izglābti Viņā no dusmības, kad tiekam taisnoti ar Viņa asinīm.”

Tas patiešām ir mierinājums, kas ir skaidrs un iepriecinošs bez mēra! Turklāt šāds mierinājums ir sevišķi nepieciešams visiem ticīgajiem. Galu galā visus atmodinātos, kas iepazinuši savus grēkus, patiesi baida tas, ka Dievs no jauna sadusmosies, sūtīs tiem nelaimes un beigās tos pazudinās.

Viņiem tas ir neizsakāms mierinājums, ka apustulis uzrunā šādas raizes un ar lielu drosmi jautā: “Kad Savas sirds mīlestības dēļ Dievs ir tik daudz darījis mūsu labā, kas bijām bez glābiņa un taisnības, par mums sūtīdams asiņainā nāvē Savu vienpiedzimušo Dēlu, – vai ir iespējams, ka tagad, kad esam taisni ar Viņa Dēla asinīm, Viņš atcels Savu žēlastību un tiesās mūs pēc bauslības un mūsu nopelniem? Kādēļ tad Viņš sūtīja Savu Dēlu par mums nāvē?”

Kristus saka: “Jo Dievs nav sūtījis Savu Dēlu pasaulē, lai Viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu izglābta”(Jņ. 3:17). Dieva mērķis un nolūks, sūtot Savu Dēlu, bija dāvāt mums glābšanu Viņā, un lai mēs, Viņa ticīgie, netiktu tiesāti pēc bauslības. Tas ir gluži neiespējami, ka Dievs tagad rīkosies pretēji Savas sirds mīlestībai un mūžīgajam nodomam par pestīšanu Kristū. Domas par Dieva dusmām rodas tikai mūsu pašu sirdīs, un tās mums iedveš vecais melis. Turpretī Dieva sirdī vienmēr ir mūžīga žēlastība pret tiem, kas tic Viņa Dēlam.

Ja jau Dievs mūs, kas bijām bez glābiņa, ir tik ļoti mīlējis, ka atdevis Savu dzīvību par mums, tad nevar būt, ka tagad Dievs attieksies pret mums, Viņa samierinātiem, bez Savas mīlestības. Apustulis vēl piebilst, ka mēs, Viņa ticīgie, tagad stāvam pavisam citā gaismā Dieva priekšā – mēs esam taisnoti. Apustulis saka: “Ja Dievs mūs tik ļoti mīlēja, kad bijām vēl grēcinieki, ziedodams Savu Dēlu par mums, tad cik daudz vairāk mēs tagad tiksim izglābti no dusmības caur Viņu, būdami taisnoti Viņa asinīs.”

Ievēro apustuļa vārdus: “Tagad mēs esam taisni.” Vai Dievs mūs nemīlēs – Viņš, kas mūs mīlēja tad, kad bijām vēl grēcinieki? Tagad mēs esam taisni, t. i., nevis grēcinieki, bet bauslības priekšā nevainojami un pilnīgi. Kā mēs tādi kļuvām?

Apustulis paskaidro: “Mēs esam taisnoti ar Viņa asinīm.”

Pirmkārt, tas nav noticis mūsu dievbijības vai darbu dēļ. Un, otrkārt, tas nav noticis vienīgi aiz Dieva laipnības, it kā Viņš būtu mīkstinājis Savas prasības. Nē, saka apustulis, tas noticis, pateicoties Kristus asinīm. Šeit bija nepieciešamas “asinis”, – ne vairāk, ne mazāk kā paša Dieva Dēla asinis.

1. pantā Pāvils lietoja vārdus “taisnoti ticībā”, bet šeit viņš saka “taisnoti ar Kristus asinīm”. Tā no viņa paša vārdiem mēs redzam, ka ticība nav nekāds tikums, kas taisno, bet mūs taisno vienīgi ticības saturs – izpirkšana Kristus asinīs, kas jāsatver ticībā. Nekas cits nespēj taisnot.

Neviens lai neiedomājas, ka Dievs varētu saukt cilvēku par taisnu, kad viņš tāds nav. Bet cilvēka taisnošanai ir jāizpilda visas bauslības prasības, un Dievs neļaus zust pat mazākajai Viņa svētās bauslības zīmītei vai rakstu galiņam. Nē, Dieva svētie spriedumi ir svēti un neatceļami – gluži kā Viņa mīlestība.

Vārdi “ar Viņa asinīm” paliek mums kā nopietns atgādinājums par grēka bezgalīgo ļaunumu. Tie arī atgādina mums Dieva taisnības un spriedumu bardzību, ko Viņš pasludināja, izsakot cilvēkam pirmo spriedumu: “Tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi” (1. Moz. 2:17).

Ja Kristus nebūtu izlējis Savas asinis un iegājis ar tām Vissvētākajā vietā, Viņš nebūtu grēciniekiem ieguvis mūžīgu pestīšanu (Ebr. 9:12). Un kā “dzīvība ir asinīs”, tā Kristus asinis ir derīgas līdz ar Viņa nāvi kā pilnīgi pabeigts izpirkuma upuris. Tādēļ visi Svētie Raksti sauc “Kristus asinis” un “Jēra asinis” par mūsu izpirkumu.

Ja šādā veidā lielais Vidutājs un Augstais Priesteris ir mūsu labā visu izpildījis pēc bauslības, tad priecāsimies, slavēsim un godāsim Viņu, patiesi un sirsnīgi ticot un apliecinot, ka mēs esam taisni saskaņā ar bauslības prasībām. Tā nav kāda iedomāta vai iluzora taisnība, bet gan pilnīgs bauslības prasību piepildījums pēc vārda “taisns” jēgas. “Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem” (1. Jņ. 1:7).

12