25.aprīlis – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā (Gal. 5:1).

Daudzi krietni kristieši joprojām ir neizpratnē par garīgās dzīves īsto būtību, neuzskatīdami šo pamudinājumu par sevišķi nopietnu. Viņi iedomājas, ka apustulis šeit izrāda īpašas rūpes vienīgi par galatiešu labklājību un mieru. Jo tā par Evaņģēlija sludinātājiem tiek spriests arī šodien. Viņi nesaprot, ka tie ir draudi arī viņu garīgajai dzīvībai, ja viņu sirdsapziņa tiek nospiesta bauslības verdzībā un jūgā. Lai Dievs modina visus šos ļaudis no viņu maldiem!

Apustulim šai lietā ir vēl noteiktāks viedoklis. Viņš padara šo pamudinājumu sevišķi svarīgu, sacīdams, ka, pazaudējot sirdsapziņas brīvību un pakļaujoties bauslībai, tu sāc meklēt taisnību savos darbos vai arī gaidi dzīvību un svētdarīšanu no bauslības, un tad tu esi verdzenes dēls un pēc visas savas kalpošanas tiksi atmests.

Visa mūsu daba spēcīgi tiecas uz paštaisnību un pašapliecināšanos garīgās lietās, kā arī sevis dievišķošanu,

ko čūska iedvesa cilvēkam grēkākrišanā. Tādēļ nekas nešķiet tik muļķīgs cilvēka prātam un tik iznīcinošs miesīgai sirdij kā apgalvojums, ka esam galīgi pazuduši un nespējīgi darīt labu un viss, kas mums ir, mums ir Kristus un žēlastības dāvināts.

Kad to saprotam, tad ikvienam jāatzīst, ka briesmas tikt iejūgtam bauslības jūgā nemaz nav tik niecīgas, kā domā nezinātāji. Turklāt vēl mūsu ienaidnieks velns labi zina, ka viss, ko viņš citādi var mums nodarīt, nav nekas īpašs, kamēr vien saglabājam ticību Kristum. Jo garīga nāve iestājas tad, kad viņš ir novērsis mūs no Kristus mīlestības pie mūsu pašu darbiem – bauslības un neticības verdzībā, lai Dieva Dēla dzīvība izsīktu mūsos.

Jā, nāve iestājas arī tad, ja mēs visādi citādi vadām brīnišķīgu dzīvi. Mēs katrā ziņā varam sacīt, ka visu velna

kārdinājumu galīgais mērķis ir atņemt mums dievbērnības tiesības un brīvību, kurai Kristus mūs ir atbrīvojis (Gal. 5:1), un vest mūs no jauna neticībā un verdzībā.

Velns ļoti vienkārši var ievilināt verdzībā mazāk pieredzējušus kristiešus, atgādinot viņiem, ka tie joprojām ir grēcinieki un ka Dievs ienīst un nolād grēku. Šeit velns izmanto divas pārliecības, ar kurām tas novērš mūs no īstās patiesības.

Pirmkārt, kaut arī mēs esam atdzimuši un mums ir svēts un labprātīgs gars, tomēr vecā daba pēc Ādama krišanas ir pilna ar grēka samaitātību un grēks arvien ir spēcīgs domās, jūtās, vēlmēs, vārdos un rīcībā, slinkumā darīt labu, vēsumā pret Dievu un savu tuvāko, nepatikā pret Dieva vārdu un lūgšanu, grēcīgās kaislībās u. tml.

Otrkārt, tam visam pretī stāv Dieva vārds, kas visu to nosoda. Bet no šī nosodījuma es nespēju atbrīvoties. Kā lai noticu, ka atrodos nemitīgā Dieva žēlastībā un draudzībā? Tie ir īpaši spēcīgi kārdinājumi krist izmisumā un neticībā, kad velns atgādina man paša Dieva vārdus, kas šķietami mani nolād un pazudina. Visa Bībele taču satur briesmīgus draudus pret tiem, kas ir bezrūpīgi, bezdievīgi un liekulīgi. Dieva vārds ir daudzviet vērsies pret šādiem cilvēkiem, jo pasaule ir pilna ar tiem!

Bet garā nabaga un Svētā Gara pārmācīta dvēsele jūt sevī visu šo ļaunumu un saka: “Jā, arī es esmu bezrūpīgs. Arī es esmu bezdievīgs un liekulīgs, jo cilvēka vecajā būtībā ir atrodamas visas šīs lietas.” Tieši tās velns arī lieto, lai iznīcinātu un sagrautu manu nabaga ticību.

Turklāt ikvienam kristietim ir jāciena, jāgodā un jābijā bauslības prasības. Man ir ne tikai jāzina, bet arī jāpilda Dieva griba. Tomēr, par spīti visam žēlastības darbam manī, es neesmu spējis pildīt Tā Kunga baušļus. Un bauslības spriedums tūlīt vēršas pret manu sirdsapziņu. Cik gan liela žēlastība un gudrība ir nepieciešama šādā brīdī! Drīzāk – ir nepieciešams Dieva brīnums, Viņa palīdzības varenā dāvana, lai mēs paliktu noturīgā paļāvībā uz Dieva žēlastību!

Te būs nepieciešams dziļi un pamatīgi ielūkoties Dieva žēlastības derības būtībā, jo visi šie spriedumi un draudi

pazudinās tikai tos, kas nav Kristū, vai arī – tie attieksies tikai uz grēku un ārējo cilvēku. Taču šie draudi nekaitēs Dieva žēlastības bērniem, kamēr vien tie ir Kristū. Ar Savu bauslību Dievs grib sodīt un labot visu, kas ir aplams manā dzīvē!

Līdzīgā kārtā – ar ārēju sodu un mokām Viņš grib vajāt un nodot nāvē manus grēkus, bet es pats atrodos Viņa žēlastībā. Viņš dusmojas tikai uz manu ienaidnieku, grēku, ko ienīst arī mans gars. Bet uz mani Viņš nedusmojas. Kristū es esmu pilnīgi brīvs no Dieva dusmām, no visiem bauslības spriedumiem un draudiem. Man ir nemitīga piedošana, un es esmu ierakstīts debesīs kā Viņa bērns un mantinieks.

Cik gan būtiski ir saprast šo atšķirību un ļaut bauslības draudiem un prasībām vērsties tikai pret mūsu grēku, bet ne pret Dieva bērna paļāvību! Cik gan nozīmīgi ir paturēt šo paļāvību uz Kristus mūžīgo žēlastību! Tā ir īstenā brīvība no bauslības.