16.aprīlis – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli, – mūsu ticība (1. Jņ. 5:4).

Visa Vēstules ebrejiem 11. nodaļa māca mums to, ko senatnes varoņi ir darījuši un cietuši savā ticībā. Tur apustulis atsaucas uz martiru piemēriem, kuri Kristus dēļ atstāja visu, ko dzīvē turēja par dārgu; tie pameta savus īpašumus, mājokļus un mājas, tēvu, māti, brāļus, māsas un draugus un pēc tam atstāja arī pašu dzīvi – to visu viņi darīja ticībā.

To sauc par pasaules uzvarēšanu, jo tās valdnieks velns ar savām viltībām, neticīgā pasaule ar saviem raudiem

un solījumiem un miesa ar tās jutekliskumu pret baudām un bēdām – tas viss kārdināja viņus novērsties un zaudēt uzticību Dievam. Bet viņi to visu pārvarēja.

Ticībā viņi uzvarēja pasauli. Tas nozīmē: atdzimis un ticīgs cilvēks nav padots nekādai pasaules verdzībai, viņš spēj pamest un paciest visas lietas, jo viņš nav vergs grēkam un pasaules kārībām un nekalpo tām pat visniecīgākajās lietās.

Brīvība no verdzības nenozīmē, ka viņam nepieķertos itin nekāds ļaunums, nedz arī to, ka vājuma brīdī ticīgais nevarētu klupt un krist. Bet brīvība nozīmē to, ka viņš nepaliek grēkā un neturpina grēku kā kaut ko neizbēgamu – kā tas ir vergam, kam katru rītu no jauna ir jāvelk tas pats darba jūgs. Tāpat grēks un pasaule valda pār saviem vergiem un tiem bieži jācieš, jāraud un jāgaužas savas verdzības dēļ.

Kur cilvēkos nav ticības, tur nav arī uzvarošā spēka un pestīšanas. Tie arvien paliek verdzībā kādiem grēkiem –

īpaši saviem iemīļotajiem grēkiem. Daudzus ārējus grēkus cilvēks spēj atmest arī bez žēlastības spēka. Bet, kas no Dieva dzimis, patiešām vairs nevergo grēkam, kaut arī viņam joprojām pieķeras kārdinājumi, pret ko viņš cīnās, paliek nomodā un ik dienas lūdz. Bet cilvēks, kas necīnās un nelūdz, bet attaisno un aizstāv savu grēku, ir grēka vergs.

Atdzimusi dvēsele neatrodas verdzībā pat sīkās, nevainīgās lietās.

…Ja turpretī izrādās, ka, būdams ticīgs, garīgs un dievbijīgs, es nepastāvu pret kādu savu iemīļotu grēku vai kādu gluži nevainīgu, mīļu lietu, bet pakļaujos kārdinājumam, attaisnoju savu maldīšanos, izpušķoju vājību un topu pārvarēts, – tas nozīmē tikai to, ka manas sirds dārgums nav patiesais Dievs un man nav jaunpiedzimšanas un ticības uzvarošā spēka.

“Kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli.” Tā ir kristiešu atšķirības zīme, pēc kuras viņi pazīstami un kura ļauj manīt, ka viņi dzimuši no Dieva. Tas atšķir viņus no neīstiem bērniem, kas Dieva vārdu tver virspusīgi, bet nepiedzīvo tā spēku, tā radot kroplīgu dzīvi, kurā nav īstas dievbijības un dzīvības.

Cilvēks nevar būt dzimis no Dieva un palikt vecajā, mirušajā un pasaulīgajā dzīvē, pēc velna prāta dusot grēkos

un dzīvojot kā iepriekš, jo tam būs jānostājas pret velnu un visu viņa valstību. Tādēļ, “ja tu neuzvari pasauli, bet ļauj uzvarēt sevi, tad tu gan vari lepoties ar ticību un Kristu, bet tava rīcība liecinās pret tevi, ka neesi Dieva bērns” (Luters).

Tu nevari būt kristietis un vienlaikus atrasties saskaņā ar pasauli un pasaulīgiem cilvēkiem. Tas nav iespējams, jo tad tu kļūsi viņiem līdzīgs, tiecoties pēc mīlestības un atzinības no cilvēkiem, kuri nemīl un negodā To Kungu.