15.aprīlis – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu (Jņ. 15:2).

Kristus te runā par tiem zariem Viņā, kas nenes augļus. Tie tiks noņemti, jā, izmesti, atstāti nokalšanai un sadedzināti. Tie ir biedinoši vārdi, ko runā mūsu laipnības pilnais Kungs par Viņa zariem! Ko Viņš ar to grib teikt? Saucot tos par Viņa zariem, Viņš grib teikt, ka nav iespējams palikt Viņā un ticībā un nenest augļus, jo neauglīgs zars tiks izmests laukā. Tūlīt pēc tam Viņš saka: “Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu.”

Bet vārdos par “zariem pie Manis” Tas Kungs grib skaidri un noteikti paust, cik liela var būt līdzība starp dēliem un ārpuslaulībā dzimušiem bērniem. Viņš grib parādīt, cik daudz cilvēkam var būt garīguma, ticības apliecināšanas un ārējas kopības ar Viņu un kristiešiem, vienlaikus paliekot bez īstas dzīvības, tās sulas un spēka, kas nāk no Viņa un vēlāk izpaužas augļos.

…Tagad aplūkosim Kunga Kristus vārdus. Par īstajiem un labajiem zariem, kas nes augļus, Viņš norāda, ka dārznieks tos iztīrīs, t. i., izgriezīs, apcirps un locīs, paņemot prom to, kas kavē izaugsmi un neļauj tiem augt tā, kā tiem tīk.

Savukārt tie zari, kas nenes augļus, ir izvairījušies no dārznieka naža. To raksturīgās iezīmes ir: 1) tie nenes augļus; 2) dārznieks tos neiztīra un neapcērp, bet tie aug brīvi pēc sava prāta. Vai, dzirdot šos Kristus vārdus, ikvienam no mums nevajadzētu uz mirkli apstāties un pārbaudīt sevi, un darīt to godīgi un bijīgi?

Vai nav tā, ka dārznieka nazis iztīra tikai īstos, nevis neīstos zarus? Diemžēl dzīvē notiek tā, ka baidās tie, kam nevajadzētu baidīties, un nebaidās tie, kuriem vajadzētu baidīties. Tā ir biedinoša zīme attiecībā uz daudziem cilvēkiem, ka viņi par sevi nebīstas nenieka un ne brīdi nespēj sevi nopietni pārbaudīt. Viņi ir tik pārdroši un pašapmierināti savas labsajūtas, ticības “pieredzes” un garīguma dēļ, ka Kristus vārdi viņiem pārskrien pāri kā liega vēsma. Kaut šie cilvēki piedzīvotu “laimīgo stundu”, ka viņiem būtu ļauts redzēt un saprast, kas viņiem pietrūkst, lai viņi pamostos no slepenās nāves un viltus garīguma!

Tu paļaujies uz to, ka esi kristietis, stāvi ticībā un tev pieder Dieva žēlastība. Varbūt tu jūti mieru, paļāvību lūgšanās, mīlestību uz Dieva vārdu un tev ir tik daudz pierādījumu Dieva mīlestībai, ka drošu prātu tu uzticies Viņa žēlastībai pret tevi. Jā, iespējams, tu vaļsirdīgi domā: es tik ilgi esmu dzīvojis kā kristietis un atstājis pasauli, esmu pacietis nievas savas dievbijības dēļ, esmu cīnījies Kristus dēļ, esmu veicis garīgus darbus. Un ikviens zina, ka es esmu kristietis utt.

Tās visas ir labas lietas. Tikai daži starp tūkstošiem dara tādas lietas. Bet, dārgais draugs, diemžēl arī tas vēl nepierāda, ka esi dzīvs un patiess kristietis. Jo līdzība starp īstiem un neīstiem zariem, starp gudrām un ģeķīgām jaunavām ir tik liela, ka arī ar visu šo darbošanos un labajām īpašībām tu vari tikt pievilts.

Tāpēc pārbaudi sevi pēc Svēto Rakstu mācības. Kristus vārdi šai pantā, tāpat kā viss Dieva vārds, bez mitas māca, ka ticība savu īstumu apliecinās ar augļiem, kas izriet no ticības. Tā ir taisnība – kristietis ir vājš un nespēcīgs. Tā ir taisnība – žēlastība ir liela, nepelnīta un pāri plūstoša, – par to nav runas. Tomēr vienmēr būs arī kādi augļi un rezultāti, ko ticība, Gars un jaunpiedzimšana rada pat visvājākajos žēlastības bērnos…