„Bet kāds jauneklis, vārdā Eutichs, sēdēja uz palodzes un bija iegrimis dziļā miegā, tāpēc ka Pāvils tik ilgi runāja, un, miega pārvarēts, viņš nokrita no trešā stāva un tika pacelts nedzīvs.” Apustuļu darbi 20:9
*** Kā vēlāk izrādījās, pirmās izbailes bija pārsteidzīgas, Eutichs (latviski Laimonis) laimīgi atdzīvojās. Tā kā dievkalpojumu iesāka vēlu, lai nakts tumsa slēptu no vajātājiem, tad dievkalpojums ievilkās un jauneklis iesnaudās. Pāvils bija „tik ilgi” runājis… Mūsu laikos uzmanība zūd vēl ātrāk, jo esam pieraduši pie televīzijas saīsinātā ziņu formāta, mums parasti pasniedzot tikai košus virsrakstus un īsus paskaidrojumus. Reizēm mēs mēģinam atdarināt televīziju. Par vienu vēsturnieku universitātē teica viņa studenti: ja nokrīt zīmulis, kamēr to paceļ, pazaudē 200 gadus lekcijas gaitā! Bet tā kā vējš skriet (un kā miets neatdurties) nevar ne sprediķos, ne personīgā svētcerē. Par Dieva lietām domāt prasa laiku un savu pacietību. Te nu mums pašiem ir sevi jāmēģina skolot. Ik dienas pasēdēsim kādu labu laiciņu pie Bībeles, palasīsim, palūgsim Dievu, padomāsim. Lēnām, bet noteikti, koša gara pasaule uzausīs mūsu priekšā un mūsu dvēseles apvārsnis kļūs daudz, daudz plašāks. Patiesa svētcere nekad nav bijis darbs uz akota. *** Mīļais Jēzu, pasargā mani no slinkuma, no gausuma, no lēnīgas vilcināšanās, kā arī no pārsteidzīgas skriešanas un darba darīšanas dzīvē un ticībā tikai pa roku galam. Palīdzi man strādāt un dzīvot pamatīgi, Tavā tuvumā. Āmen.
Jaunākie komentāri
Jānis / pirms 74 mēn.
Astere / pirms 76 mēn.
Jānis / pirms 76 mēn.
guntabl / pirms 78 mēn.
Armands / pirms 79 mēn.