Ļaujoties Dieva piltuvei. 

Kāpēc mēs ciešam? Kāpēc Dievs vēl nav mūs atbrīvojis? Kāpēc Viņš vēl nav pārveidojis mums par labu šos neiespējamos cilvēkus un apstākļus? Vai varbūt Viņš vēl nav panācis mūsos to rezultātu, kuram šajos apstākļos vajadzētu veidoties? Vai varbūt mēs joprojām neesam atteikušies no paļāvības paši uz saviem elku dieviem. Vai tad mums vēl tikai nāksies ļauties piltuvei?

Iztēlojieties to šādi. Pieņemsim, ka jūs apgūstat divpadsmit mēnešu ilgu mācību kursu ar nosaukumu „Piespiedu ceļš pie Dieva.” Jūs esat lielās ciešanās apguvuši deviņu mēnešu vielu un sūdzaties par to, cik grūti tas ir bijis. Dievs varētu ļaut jums atstāt klasi, bet tādā gadījumā deviņu mēnešu darbs būtu izniekots un viss būtu jāsāk no jauna vēlāk. Vai jūs tiešām vēlaties, lai visas jūsu ciešanas būtu veltas un tām vajadzētu atkārtoties vēlreiz? Neparko! Neatkāpjaties, kamēr kurss nebūs pabeigts.

Kāds brālis reiz stāstīja, ka bērnībā, dzīvodams Brazīlijā, viņš ļoti vēlējies kucēnu bez astes. Kādu dienu tēvs atnesis viņam ilgoto sunīti, bet diemžēl tam bija aste. Viņš jautāja tēvam, ko lai tas dara, un tēvs, iedevis viņam kabatas nazi, teica: „”Ej un nogriez to pie sētas staba.” Zēns izveda kucēnu ārā, bet jutās apbēdināts, jo nevēlējās nodarīt sunim sāpes. Tomēr viņš joprojām vēlējās suni bez astes un nonāca pie slēdziena, kurš bērna prātam likās gluži loģisks. Lai nenodarītu sāpes, cērtot visu asti uzreiz, viņš nolēma izraisīt mazāk ciešanas, griežot asti nost pa mazam gabaliņam!

Tāpat daudzi ļaudis izvairās no acumirklīgām sāpēm un līdz ar to arī no iespējas ātri tikt no tām vaļā un izvēlas ilgstošas ciešanas. Ikvienam cilvēkam jāļauj tām problēmām, kuras Dievs ir veidojis personīgi viņam, piespiest sevi beidzot nokļūt Dieva tuvumā. Ja Dievs ir patiesi mīlošs, Viņš neatbrīvos nevienu no ciešanām tikmēr, kamēr iecerētais uzdevums nebūs veikts.

Agrāk es jutos ļoti izmisis katru reizi, kad mēs pārcēlāmies uz citu pilsētu un man nācās atkal meklēt darbu. „Kungs, ja Tu jau zini, kāds darbs Tev padomā priekš manis, kāpēc Tu Liec man to tik ilgi meklēt? Vai Tu nevari aizvest mani turp bez visas šīs meklēšanas?” Nē! Viņš nevarēja ierādīt man šo darbu, kamēr es turpināju paļauties uz saviem pūliņiem un prasmēm (elkiem), kuri, pēc manām domām, varēja nodrošināt man nodarbošanos. Dievam nākas nostādīt mūs tādos apstākļos, kuros mēs atmetam sev ar roku, un tikai tad Viņš dod atbildi. Atbilde ir Viņš pats. Jēzus it pamatatbilde, no kuras jebkuros apstākļos izriet risinājums. Ja mums ir Viņš, vēl atliek tikai sīkumi.

Vai atcerieties , ka zagļiem, kuri krusti atradās blakus Kristus krustam, tika pārlauzti kāju kauli? Izpildot nāves sodu pie krusta, romieši izdūra šķēpu caur cilvēka kājām, un ja vien viņam pietika gribasspēka pretoties sāpēm, viņš varēja ar savu svaru atspiesties pret šķēpu, lai nenosmaktu un padzīvotu ilgāk. Tā caur sāpēm varēja paildzināt savas ciešanas.

Vai tad daudzi no mums nedzīvo tāpat? Savā egoismā būdami nodarbināti vienīgi ar pašlabumu meklēšanu, viņi meklē iespēju paildzināt dzīves ciešanas. Kristus, gluži pretēji, meklēja nevis Savas gribas piepildījumu, bet gan pakļāva Savu gribu mīlošā Tēva gribai. Ja Tēvs bija licis Viņu pie krusta, Kristus to pieņēma, gaidot un pateicoties Dievam par atbrīvošanos, par kuras tuvumu Kristus bija pārliecināts. Pārvarot nāvi, Viņš tika augšāmcelts no kapa.

Arī mums ir jānonāk līdz padošanās brīdim, kad paša griba pakļaujas Dieva gribai. Iespējams, ka, lai nonāktu tik tālu, mums nepieciešama palīdzība, tāpat kā krustā sistajiem zagļiem. Kad karavīriem kļuva žēl nabaga krustā sisto mocekļu, kuri nopūlējās, lai paildzinātu savu ciešanu pilno dzīvi, tie pārlauza viņiem kājas. Krustā sistais cīnās par savu dzīvību, kamēr pietiek spēka, un , lai atbrīvotu viņu no mokpilnās eksistences, dažkārt nepieciešama sveša iejaukšanās.

Vai jūsu egoismam vajag pārlauzt kājas? Vai jūsu griba ir tik spēcīga, ka jūs nespējat atteikties pats no sevis? Vai, lai atbrīvotu jūs no ciešanām, ir nepieciešama sveša iejaukšanās? Tieši to, izmantojot apstākļus un cilvēkus, dara Svētais Gars. Līdz jūs padoties un pieņemat nāvi, rodas jaunā dzīvība – Kristus dzīvība, jo piltuves mērķis ir vest jūs tuvāk pie Viņa.

Tātad – kāpēc jūs ciešat? Tāpēc, ka jūs esat nevis viens no daudzajiem aicinātājiem, bet gan viens no nedaudzajiem izredzētajiem. Jūs ciešat tāpēc, ka Dievs Savā mīlestībā ir atzinis jūs par dārgu un īpašu radību, kuru Viņš vēlas tuvināt Sev. Iedomājieties tika! No daudziem miljoniem ļaužu tieši jūs esat aicināts tuvāk un dziļāk iepazīt Dievu. Bet lai tas notiktu, jums ir jāpieredz sava ego nāve. Kad jūs saskatīsiet svētību šajā apstāklī, jūs slavēsiet Viņu par ikvienu notikumu, kurš pavirzīja jūs tuvāk Viņam. Ļaujieties piltuvei, jo tā vedīs jūs tuvāk pie Dieva.

Komentāri ir slēgti.

Powered by WordPress