Reiz dzīvoja kāds puisis. Viņš bija savas mazās valsts olimpiskās komandas dalībnieks un startēja lēkšanā no tramplīna ar slēpēm. Izšķirošajā sacensību dienā viņš izmisīgi lūdza Dievu: “Palīdzi man visus pārspēt un sagādāt savai valstij zelta medaļu”!”
Pienāca viņa kārta, viņš nobrauca no tramplīna un pacēlās gaisā. “Tagad tikai ilgāk noturēties gaisā,” cauri viņa galvai zibēja viena doma. Pēkšņi viņš pamanīja, ka patiesi jau pārlidojis visas iespējamās trases atzīmes un atrodas virs publikas, kas elpu aizturējusi, raugās uz viņu. Tad viņš pamanīja, ka apakšā sākas mežs. “Tagad vajadzētu kaut kā tikt lejā,” viņš iedomājās. Taču lidojums turpinājās. “Varbūt jāatbrīvojas no slēpēm,” viņš izmisis domāja. Puisis uzmanīgi atsprādzēja vienu slēpi un pēc tam otru slēpi, kuras nokrita lejā, taču viņš turpināja lidot uz priekšu.Pamazām viņam palika aizvien neomulīgāk, un galu galā viņu sagrāba milzīgas bailes. “Vai es vispār reiz tikšu lejā?” viņš izmisis domāja. “Jā, protams,” Dievs viņam atbildēja. “Kad tu būsi sapratis visu, kas tev jāsaprot šēit augšā.”
Jaunākie komentāri
Jānis / pirms 74 mēn.
Astere / pirms 76 mēn.
Jānis / pirms 76 mēn.
guntabl / pirms 78 mēn.
Armands / pirms 79 mēn.