03.26. Mārtiņa Lutera Svēto Rakstu apceres katrai dienai, 26. marts 

Mīļie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli (1.Pēt.2:11)

Kad cilvēks caur ticību tiek taisnots, viņš tomēr tūlīt nekļūst brīvs no ļaunām iekārēm Tādēļ garam viņā ik dienu ir jāstrādā, lai savaldītu miesu; Tam nemitīgi jācīnās, jābūt nomodā, lai cilvēks nezaudētu ticību. Tādēļ tie, kuri apgalvo, ka viņiem esot ticība, tai pašā laikā , nejuzdamies apdraudēti, atļaujas piepildīt miesas iegribas, tādējādi pieviļ paši sevi. Ja ticība ir īsta un godīga, tā savalda miesu un neļauj tai darīt visu, ko vien tā vēlas; tomēr miesa nav arī jānovājina vai jāmaitā. Ir labi gavēt, taču īsta gavēšana nozīmē to, ka miesai tiek dots tikai tik daudz barības, cik tai nepieciešams, lai saglabātu veselību; tai jāliek arī strādāt un palikt nomodā, lai šis vecais ēzelis nekļūtu pārgalvīgs un neskrietu dancot uz ledus, kur viegli salauzt kāju; miesai jābūt iegrožotai un pakļautai garam.