Neļaujoties Dieva piltuvei 

Daudzi kristieši, nonākuši problēmu ielenkumā, mēģina dumpoties, nevis ļauties Dieva plānam, un viņu at-tieksme var izpausties dažādos veidos. Daži nopūlas, cīnoties pret Dieva piltuvi ar visdažādākajiem paņē-mieniem, līdz pat pilnīgam spēku izsīkumam, cerībā atbrīvoties no tā, kas izraisījis tik neizsakāmas ciešanas. Viņi nesaprot, ka Dievs neatbrīvo mūs no problēmām, kamēr mēs mēģinām tās atrisināt paši.

Tā kā vienīgi Dievs ir spējīgs atrisināt problēmas, šāds pašpietiekošs kristietis nonāk strupceļā, pārliecībā par savām spējām, neļaudams dievam dāvāt sev atbrīvošanos. Šāds ticīgais ir bruņojies ar rīcības paņēmie-nu un metožu kopumu, kuras viņš ir izveidojis un izmēģinājis iepriekšējos krīzes gadījumos: kontrolēšana, manipulēšana, reliģija, dusmas, bēgšanas, depresija, aizvainojums, emocionāla barjera, vainas uzņemšanās uz sevi, vainas nogrūšana uz citiem un tā tālāk. Pieļaudams problēmas vainas nogrūšana uz citiem un tā tālāk. Pieļaudams problēmas atrisinājumu ar šādu triku palīdzību. Dievs līdz ar to it kā atzītu tos par labiem un dzīvei noderīgiem līdzekļiem, vienlaikus iedrošinot arī cilvēku kāri uz pašpietiekamību. Tas ir ļoti būtiski, lai Dievs nepieļautu, ka ticīgais gūst uzvaru ar šādu triku un paņēmienu palīdzību.

Tie ļaudis, kuri piedzīvo tieši šādu neizdošanos, ir ļoti viegli atpazīstami, jo viņi kļūst dusmīgi, norobežoju-šies, nomākti, un bieži vien atgriežas pie vecajiem pagātnes grēkiem, cerībā , ka tie nesīs kaut nelielu at-vieglojumu. Ja vien viņiem izdodas panākt kaut neievērojamu ciešanu mazināšanos, viņi ar jaunu sparu me-tas cīņā paši ar saviem spēkiem. Būtībā šiem ticīgajiem nepieciešama atbrīvošanās no elkdievības, jo elks ir tas, pie kā cilvēks meklē patvērumu no problēmām, ja viņš nemeklē to pie Dieva. Elki mēdz būt visdažādākie, ieskaitot , piemēram, pārmērīgu ēšanu, strīdēšanos, norobežošanos, tieksmi kontrolēt vai pārmērīgu strādāšanu. Triki un paņēmieni, kurus mēs paturam rezervē kā līdzekļus dzīves problēmu risināšanai, patiesībā nav nekas cits kā vien elki, kuru iedarbīgumu Dievs nekādā mērā nevēlēsies veicināt.

Mums pašiem vienkārši nepiemīt ne spēks, ne spējas pārvarēt savas problēmas un iegūt pārpilnīgu dzīvi. Šo mācību mēs varam aizgūt no farizejiem, kuriem piemita visreliģiskākā, disciplinētākā un izglītotākā cilvēcīgā daba. Un tomēr, skatījuši Dievu vaigā, farizeji Viņu neatzina. Tas pierāda, ka šī konflikta risināšanā miesai nav nekādas vērtības.

Daži ir tik ļoti saraduši ar savām problēmām, ka dzīvo pārliecībā, ka nekas cits viņu dzīvē vairs nav pare-dzams. Viņi sūdzas, vaid par nelaimēm un apraud savu likteni, bet viņu darbi un vārdi rāda, ka šie ļaudis ir gatavi arī turpmāk palikt šādā nožēlojamā stāvoklī, jo tic, ka dzīve piltuvē ir vienīgais iespējamais variants. Atcerieties, ka Dieva piltuves nolūks ir vest mūs cauri bēdām Viņa klātbūtnē. Mēs netiksim atalgoti par to, ka visu mūžu esam dzīvojuši ciešanās! Mums jāļauj apstākļiem vest mūs Dieva klātbūtnē, kur mēs radīsim atvieglojumu.

Ja kristietis saskata Visur Dieva vadošo roku, viņš ir klusas pārliecības pilns arī vislielākajās nepatikšanās. Daži, bēdās sasnieguši zināmu ieradumu un ērtības pakāpi, paužot savu attieksmi, raugās uz pasauli un ci-tiem cilvēkiem it kā caur filtru. Reiz ticīgais ir izlēmis, ka viņam ir lemta nožēlojama eksistence, šo teoriju šķietami apstiprina ikviens notikums.

Es esmu bieži vērojis šādas attieksmes filtra darbību laulības dzīvē. Ienaidnieka mērķis ir pārliecināt vienu no partneriem, ka laulība ir lemta neveiksmei. Reiz šie meli akceptēti, ikviens šim cilvēkam teiktais atduras pret filtru un tiek izkropļots tādā veidā, lai kalpotu par pierādījumu meliem, ka šai laulībai nav nākotnes.

Iztēlojaties, ka jūsu galva ir fabrika, bet jūsu ausis ir divi lieli vārti. Pie vieniem vārtiem tiek piegādāti izejmateriāli, bet pa otriem izvesta saražotā produkcija. Šī fabrika ražo bēdas un ciešanas. Pie pirmajām durvīm piegādātā bēdu krava fabrikā tiek pārstrādāta un aizgādāta prom jau „uzlabotā” veidā. Šķiet, ka tas nav nekāds brīnums. Tomēr zīmīgi, ka ja pie ieejas durvīm tiek piegādātas rozes, pārstrādes rezultātā arī tās pārvēršas par bēdām. Šīs fabrikas iekšienē notiek kāds mūsu acīm apslēpts process, kurš spēj pārvērts par bēdām un ciešanām gan rozi , gan skūpstu , gan mīlestību.

Man bieži vien ir nācies novērot, kā šī bēdu fabrika darbojas ģimenes tēvos, izpaužoties viņu dusmu uzplū-dos par nenozīmīgiem sīkumiem, kā, piemēram, par sētā nomestu dārza laistāmo šļūteni, nevietā nomestu divriteni, kādu nepadarītu darbu. Laulības dzīvē par dusmu iemeslu var kļūt nevietā nomest priekšmets, naudas grūtības, asāks vārds vai nepadarīts darbs. Darba vietā dusmas var izraisīt kolēģa rupjība, neapmie-rinātība ar padarīto vai pat aizņemta automašīnas stāvvieta.

Daudzi vīrieši vecumā no trīsdesmit līdz četrdesmit gadiem izjūt neapmierinātību ar savu dzīvi. Parasti to sauc par pusmūža krīzi, kad vīrieti sāk pārņemt bailes, ka viņa dzīve tuvojas periodam, kad cerību un sapņu un vēlmju piepildījums vairs nav iespējams. Patiesībā vīrietis dusmojas pats uz sevi par nespēju šos sapņus realizēt, bet šī situācija ļauj ienaidniekam uzbūvēt cilvēkā bēdu fabriku, liekot viņam vainot sievu un bēr-nus, kuru dēļ viņš ir spiests pelnīt iztiku ienīstajā darba vietā. Viņš spriež šādi: „Ja manu nožēlojamo stāvokli ir izraisījuši sieva un bērni, man viņi ir jāpamet vai vismaz jāpadara par savu dusmu objektu.” Bēdu fabrikai darbojoties pilnā sparā, vīrietis nevar ar pateicīgu sirdi pieņemt ne savu sievu, ne bērnus, ne darbu, ne dzī-ves apstākļus. Viņš nespēj saskatīt, ka gan sievu, gan bērnus, gan nodarbošanos viņam ir devis Dievs, un dusmoties uz to visu nozīmē dusmoties uz Dievu.

Mums vajadzētu saprast, ka Dievs parasti neuzskata par īpašu svētību tādu dzīvi, kura mums pašiem liekas pārpilnīga un vērtīga. Mēs rodam mieru, ja vien priekā un pateicībā atzīstam. Ka mūsu tagadējie apstākļi ir mīloša Dieva veidoti, kurš skaidri zina, kas mums vajadzīgs. Ja mēs veidojam sevī attieksmi, ka it viss ir mums naidīgs, tad, šķiet, ka visi notikumi pierāda, ka dzīve ir ļauna, Dieva nav un nekad nekas nemainīsies. Daži no mums neapzināti veido apstākļus tā, lai pierādītu šo savu kļūdaino teoriju. Uzskatot sevi par nevēr-tīgu un nevienam nevajadzīgu, mēs sāka uzvesties tā, ka ļaudis tiešām izvairās no mums un izturas neraido-ši.

Daži ļaudis tā pieķērušies savām problēmām, ka baidās tās pazaudēt un nemaz nedomā pakļauties Kristum. Viņi izmanto garīgas un emocionālas problēmas, lai piesaistītu svešu atzinību un rūpes un vienmēr atrastos ļaužu uzmanības centrā…..

Ļoti daudzi kristieši spēj ar žēlastību un mīlestību aprūpēt cietējus, kā viņiem to arī nāktos darīt. Diemžēl bieži vien viņi piesaista sev cilvēkus, kuri nemaz nedomā atbrīvoties no savām problēmām un tuvoties die-vam, bet kuru mērķis ir izmantot savā labā pēc iespējas vairāk žēlsirdīgā kristieša laika.

Komentāri ir slēgti.

Powered by WordPress