Problēmām ir mērķis 

Dāvids ir teicis: „ Savās bailēs es piesaucu to Kungu…” (Ps. 18:7) Problēmas ved mūs tuvāk pie Dieva. To mērķis ir vest mūs pašā Dieva tuvumā. Tur nonācis, ticīgais saprot, ka Dieva klātbūne dziedē pilnīgi visu. Tāds ir Dieva mērķis ikvienai problēmai.

Kāpjot lidmašīnā, lai dotos mājup no tālām zemēm, nogurušais ceļotājs izjūt atvieglojumu un ilgas, jo šī lidmašīna kļūst par līdzekli, kurš drīz vien tuvinās viņu mīļajiem. Problēmas līdzinās šai lidmašīnai, jo tās ir līdzeklis, ar kura palīdzību kristietis var nokļūt pašā Dieva tuvumā. Guvis Viņa klātbūnē atvieglojumu un jaunus spēkus, ticīgais turpmāk pateiksies par tiem apstākļiem, notikumiem, ļaudīm un nelaimēm, kuri tuvina viņu Dievam.

Daži nepiekritīs domai, ka mūsu problēmas ir saistītas ar Dievu, apgalvot, ka nepatikšanas izraisa tikai ļaudis un notikumi. Viņi mēģina paši uzņemties vainu par šīm problēmām, tā atņemot Dievam Viņa daļu mūsu ciešnās.

Viņiem liekas, ka ar visiem trūkumiem ir jātiek galā tikai viņiem pašiem. Šie kļūmīgie uzskati liek ticīgajiem cīnīties ar apstākļiem saviem spēkiem, tālumā no Dieva uzvarošās varas, ar kuru Viņš dāsni apvelta tos, kuri atrodas Viņa tuvumā. Daudzi ticīgie visu mūžu pavada, meklējot paši savus risinājumus. Viņi pamatīgi nopūlas, un, lai gan nekad nespēj gūt pilnīgu uzvaru, tomēr gūst pietiekami lielus panākus, lai nenonāktu Dieva klātbūnē, kur ir atrodama pārpilnīga dzīve.

Reiz mēs esam secinājuši, ka problēmas ir veidotas ar noteiktu mērķi, lai saistītu mūs pie Dieva, mēs radīsim atbildes uz deviņdesmit procentiem jautājumu, saistītu ar ciešanām. Kad es mēģinu palīdzēt kādam cilvēkam, kurš stāsta man par grēku vai trūkumiem, kuri viņu nomāc, kā, piemēram, problēmas laulības dzīvē, darbā, šķelšanās baznīcā vai dažādas dzīves likstas, man prātā vienmēr ir viens jautājums: Tēvs, kā šī problēma vedīs šo Tavu bērnu tuvāk pie Tevis? Kāds brīnišķīgs noslēpums mums tiek atklāts, kad mums zināms gan sākums (problēma), gan beigas(Dieva tuvums). Man ir jāpalīdz sakautajam kristietim izveidot ceļu, kurš savieno šos abus.

Ticīgajam, kuram ir problēmas, ir dāvāta Dieva svētība. Jā , patiesi, svētība! Ja viņam nav vairs pie kā vērsties, ja viņš vairs nepaļaujas ne uz sevi, ne citiem, un ir sapratis ka viņa problēmām nav nekāda pasaulīga risinājuma, viņš drīz vien sapratīs, ka viņam ir tikai viena cerība – Dieva klātbūtne. Dievs izmanto problēmas, lai tuvināt Sev ticīgos. Cik liela svētība it dotam šim cilvēkam! Viņam nav jāmeklē Dievs, jo Dievs viņu jau ir atradis un vedīs pie Sevis.

………….

Pārāk bieži mēs esam paši meklējuši atbildi savām problēmām, nevis atgriezušies pie mīlošā Tēva, kur nekādas atbildes nav nepieciešamas. Mums, kristiešiem, vajadzētu apzināties sāpju jēgu un dzīves jēgu sadraudzībā ar Dievu.

Kāds mums ir brīnišķīgs Dievs! Kā mēs tiekam paaugstināti līdz ar to, ka Viņš pievērš mums uzmanību un meklē mūs, lai svētītu. Diemžēl, Dievam patiesi mūs jāmeklē, jo daudzi ticīgie, kā vien mācēdami, izvairās no Viņa. Apziņas vadīti, viņi labprāt dotu Dievam paredzēto vietu savā dzīvē, bet emocijas liek viņiem meklēt savu vajadzību apmierināšanu pie citiem cilvēkiem, dodoties pretim panākumiem un piepildījumam bez Dieva. Šķiet, ka cilvēkiem patīk perināt dažādus plānus pilnīgas labklājības sasniegšanai un viņi ziedotos šai nodarbei pilnībā, ja vien viņus nepārsteigtu dažādas problēmas. Problēmas, tāpat kā sāpes, liek cilvēkam pārstāt uzturēties nākotnē vai kavēties pagātnē un pievērsties tagadnei. Problēmas liek cilvēkam nekavējoties vērsties pie Dieva.

…………..

Dievs ir mīlestība! Viņš vēlas, lai mēs būtu tuvumā un saņemtu Viņa mīlestības augļus. Tomēr miesas cilvēks ir pašpietiekošs savā neziņā, Problēmas liek cilvēkam saprast, ka viņš nav neatkarīga būtne un viņam ir vajadzīgs Radītājs, kurš par viņu parūpēsies. Cilvēks nespēj atrisināt pat savas un kur nu vēl pasaules mēroga problēmas. Problēmas ļauj mums saprast, ka mums ir vajadzīgs Dievs. Ja nebūtu problēmu, kuras cilvēks nespēj pārvarēt, iespējams, ka viņš nekad nemeklētu neko ārpus sevis paša.

Mums nevajadzētu ne mirkli šaubīties par to, ka problēmas un nepatikšanas ir Dieva ierocis kristieša dzīvē, kurš neļauj viņam iegrimt pašapmierinātībā, bet meklēt palīgu mūsu debesu Tēvā. „Savās bailēs es kliedzu pēc tā Kunga”(IISam.22:7)>”Kad tam klāsies grūti un tas atgriezīsies pie tā Kunga”, Izraēla Dieva”(II Laiku 15:4)… Vēl un vēlreiz redzam Izraēla vēsturē atkārtojamies bēdu un nelaimes ciklu. Par šo ciklu liecina arī Soģu grāmata, jo tad. Kad viss gāja labi, ļaudis drīz vien aizmirsa Dievu. Viņi piesauca Dievu, Dievs viņus glāba, bet pēc kāda laika viņi Dievu atkal noliedza. Problēmas nav paredzētas, lai mūs iznīcināt, bet gan lai vestu mūs tuvāk pie Dieva un darītu mūs pilnīgus.

Dieva klātbūtne dziedē pilnīgi visu. Pilnīgi visu! Gadās, ka dzirdot Dieva pavēles, mēs jūtamies satriekti un glābjamies bēgot, īpaši ja iepriekšējie paklausības mēģinājumi ir bijuši diezgan neveiksmīgi. Gadās, ka mēs sākam izvairīties no Dieva, nevēloties uzklausīt briesmīgus nosodījuma vārdus. Tā mēs esam pakļauti īpaši ļauniem māniem, jo, kamēr mēs neesam nonākuši Dieva klātbūtnē, mūsu uzvedība neuzlabosies- tas nav iespējams. Gluži otrādi – mūsu uzvedību uzlabos Dieva klātbūtne.

Nemēģini uzspodrināt sevi, lai tuvotos Dievam, bet tuvojieties Viņam, lai Viņš jūs uzspodrinātu. Dieva tuvumā pavēles pārvēršas par apsolījumiem. Jūs dzirdat nevis „Tev nebūs laulību pārkāpt”, bet gan „Manā klātbūtnē , ar Manu dzīvību un Manu spēku, tu nekad nepārkāpsi laulību.”Vai pamanījāt atšķirību? Viņa klātbūtne dod pārliecību un cerību.

……..

Tuvojieties Dievam, un apziņa par dzīvi Viņa klātbūtnē būs tik salda, tik skaista un tik atspirdzinoša, ka problēmas jums vairs nerūpēs. Jūs gribēsiet pateikties Viņam arī par bēdām, kuras iepriekš līdzinājās iznīcinošam briesmonim.