12.05. Mārtiņa Lutera Svēto Rakstu apceres katrai dienai, 5. decembris 

Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. (1. Jņ. 4:9)

Šeit redzam visaugstāko Devēju, vislielāko mīlestību un cēlāko dāvanu, kas mums tiek dota no tīras mīlestības, nevis mūsu nopelnu dēļ; šī dāvana mums dota tā, ka tai ir jābūt un jāpaliek dāvanai, kas nevar tikt aizdota, iedota lietošanā uz kādu laiku, nedz atlīdzināta. To saņemot, nav jādara nekas vairāk, kā tikai jāpasniedz roka un ar labu prātu tā jāpieņem. Ja nav ne siržu, ne roku, kas šādu dāvanu var saņemt – mums jāsūdz Dievam savi grēki. Jo, ja mēs visu labi pārdomātu un nebūtu tik vēsi, tad mūsu sirdis tā iedegtos priekā, ka mēs ne vien labprāt kalpotu Dievam, bet Viņa dēļ ar prieku panestu jebkādas ciešanas, jo Viņš mums ir devis tik nenovērtējamu dārgumu. Bet mūsu neticības dēļ, mēs, velna sakūdīti, meklējam prieku pasaulē, lai gan tas ir gluži veltīgi.