181. Pasaka par faraonu Ehnatonu. 

Reiz dzīvoja faraons. Viņš bija slimīgs, un Dievs viņu šad tad mierināja ar savu tuvumu. Faraons ārkārtīgi iemīlēja Dievu. Viņam nepatika daudzie dievi, ko viņa zemē pielūdza, un viņš gribēja visiem pateikt, ka ir tikai viens Dievs. Viņš zīmēja to kā sauli ar glāstošām rokām, jo šis salīdzinājums viņam likās visprecizākais. Viņš pameta visas valsts lietas un ilgojās tikai pēc Dieva glāstiem.

Veco dievu priesteri viņu tādēļ noindēja. Faraona iedibinātais viena Dieva kults tika aizmirsts, tempļi sagrauti, un pat viņa mūmiju priesteri bija apgānījuši, lai viņš neatrastu mieru arī aizkapa dzīvē.

„Kāpēc tu man nepalīdzēji?” Ehnatons jautāja Dievam.

„Es zināju, ka tevi nesapratīs,” Dievs Ehnatonam atbildēja. „Es gribu radīt veselu tautu, kas mani pazītu tā kā tu,”Dievs Ehnatonam teica un radīja ebreju tautu.

Komentāri ir slēgti.

Powered by WordPress