Zenta Mauriņa. Domugraudi. Mīlestība. 

Kas mīl,

nekad nav viens.

Arī tad ne, ja neviena nav viņa tuvumā.

* * *

Mīlestības skats raugās caur ikdienības, izlikšanās, klīrības un kautrības sienām un saskata cilvēka būtību viņa paša gaismā un viņa paša nakti. Jo vairāk mēs tuvcilvēku vai radošu garu mīlam, jo mazākas zīmes pietiek, lai viņu mēs saprastu. No soļiem mēs uzminam mīļotā viesa nākšanu un viņa acis lasām izmisumu, iekām viņš par to vēl nav runājis.

Mīlestības skats aizdedzina uguni, ko ikdienas pelni un paša vājumi noslāpē. Mīlēt un būt mīlētam – šai mijiedarbībā slēpjas cilvēka dzīves augstākā jēga. Miegaina ir mīlestība, kas nepārveido. īsta mīlestība cilvēku vērš radības brīnumā.

* * *

Kas var brīvi kā putns izdziedāt savu

dziesmu, tam ir viss, lai būtu laimīgs.

* * *

Ne katedrāles, ne simfonijas, ne nemirstīgi mākslas darbi tik lielā mērā nestiprina mūsu paļāvību dzīvei kā cilvēks, ko mēs mī1am un kas mūs mīl. Mīlot cilvēks kļūst par divsirdi – viena būtne ar divām sirdīm, kas pilnīgāk izjūt ne tikai savas sāpes un savus priekus, bet visas pasaules bezgalību.

Mīlestība ari sīkā dzīvē atklāj dižumu. Mīlestības okeāns ir tik bezgalīgs, ka tanī pat atteikšanās cilvēku dara bagātāku.

* * *

Mīlēt spēj tikai tas, kas pats kādu reizi ir mīlēts, un no visām mākām māka mīlēt ir visgrūtākā, tā jāmācās sūrā dzīves skolā vēl ilgāk nekā klavieru spēle vai svešvaloda, bet, kam nav iedzimta talanta, tas to nekad neiemācīsies. Mīlestības diletanti no visiem diletantiem visnesimpātiskākie.

* * *

Nav taisnība, ka pirmā mīlestība ir vispatiesākā, jo kā lai sirds, kurai trūkst jebkuras dzīves pieredzes, jau tūlīt pareizi izraudzītos savu partneri. No visām mākām māka mī1ēt ir visgrūtākā, un dažs labs līdz sirmam vecumam to neiemācās. Nav laikam tādu cilvēku, kas negribētu mīlēt, bet cik ir tādu, kas to prot?

* * *

No bijušā nevar dzīvot, var dzīvot tikai no tā, kas ir, un varbūt arī no tā, kas būs. Labi ir domāt par nākamo laimi, gatavoties uz to, augt, lai sirds būtu liela to saņemt. Nākamā, kaut ari tikai iecerētā laime uztur, bet zudušā, neatgriežamā izposta cilvēku.

- Un es tomēr domāju, ka ir mirkļi, no kuriem var dzīvot visu mūžu.

* * *

Kas mī1, tas ir neievainojams. Mīlēt nozīmē kopīgi nest ikdienas akmeni līdz dzīves vakara slieksnim. Uzticoties vienam cilvēkam, kas mums nozīmē vairāk nekā pārējie, mēs stiprinām ticību Dievam un neesam vairs ienaidnieks paši sev un ari neticam ienaidnieka ārējai varai.

* * *

Mīlestība bez pretmī1estības var būt ļoti liels skaistums, tā donu Kihotu ierosināja uz vienmēr jauniem varoņdarbiem. Nožēlojams ir nevis tas, kam neatbild ar mīlestību, bet tas, kas neprot mīlēt.

* * *

Visos citos pārdzīvojumos var jautāt: kādēļ, kāpēc? Kāda tam jēga? Vienīgi mī1ot, cilvēks nejautā.

Mēs dzīvojam cilvēkā, ko mīlam, un tik daudz, cik viņu mīlam. Tikai tas, kas mīl, apzinās, kādas bagātības sevī nes. Mī1ētājs mīlamā būtnē aizdedzina gaismu: pēkšņi visi dārgumi, ari tumšākās slēptuvēs, top dzīvi un redzami. Kas nekad nav mīlējis, dzīvo mūžīgā naktī. Kas mī1, valda bez varmācības un kalpo bez verdzības.

Labāk ar vismīļo ellē nekā bez viņa paradīzē. Ja man pie paradīzes vārtiem paziņotu, ka es tur nesastapšu sirdij visdārgākos, es paradīzes vārtiem pagrieztu muguru. Ar vismīļo cilvēku arī ellē ieplūst gaisma.

* * *

Tūkstoškārt vieglāk mīlēt cietēju cilvēci nekā vienu vienīgu cilvēku, ko dzīve kopš bērnības pērusi.

* * *

Arī bakurētainā jaunava var izraisīt viskaislākos mī1as vārdus, jo sievietes patieso seju vīrietis parasti neredz. Tikko sieviete vīrieti ar kaut ko iekairina, tūlīt sākas kristalizācija. Vīrieša patmī1ība aizliedz pieņemt pārāk vieglas uzvaras. Mī1ā, kā arī karā, vīrietis grib iekarot un uzvarēt. Kas ir mī1as noslēpums? – īstā brīdī pateikt īsto vārdu. Tas, kas derēja priekš desmit sekundēm, šai sekundē var izlikties jau sāji. Šās egotiskās mīlas lielākais ienaidnieks ir griezsirdība. Un tas labi saprotams. Jo garīgāka kāda mīla, jo mazāk tā pazīst greizsirdību.

* * *

Lietas, par kurām nedomā, neeksistē.

* * *

Par savas sirds zemdegu klusēšu, un, ja es tā izturēšos, it kā būtu laimīga, varbūt tad ar laiku ari krūšu laimīga.

* * *

Daudzi vīrieši, godkāres velna apsēsti, nepazīst mīlestību; daudzas sievietes ir sava spoguļattēla gūsteknes.

Nevis mīlestība pati mūsdienās tapusi bezvērtīga, bet gan cilvēks kļuvis mīlestības akls un kurls. Kā simfonija, kurlām ausīm spēlēta, nepazaudē savu vērtību, tāpat mīlestība nekā nezaudē no sava pirmspēka, ja to samaina ar seksuālo dziņu.

Mīlestība rada jaunu pasauli. Tā ir katras lielas mākslas pirmforma un pārbaudes akmens.

Naidā un nicināšanā nav radies neviens nemirstīgs darbs. Visa lielā māksla, sākot ar ēģiptiešu hieroglifiem un beidzot ar Gustava Mālera “Mirušo dziesmām”, ir cilvēciskās saprašanās, tuvības meklējums. Ģēnijs ir būtne, kas ierauga nožēlojamāko nožēlojamo vidū un aizdod tam savu balsi, viņš atrod ceru uz vismelnāko noziedznieku. Mākslai, kas dzīvei pagriež muguru, nav lemts ilgs mūžs. Arī daudzu zinātnisku atklājumu kūmās stāvējusi mīlestība.

Muzejos sakolekcionētas monētas un visādi ieroči, kas liecina par kāda laikmeta vai kādas tautas kultūras pakāpi, bet diemžēl trūkst tādu vietu, kur būtu pārskatāmi mī1estības daudztēlainie un dažādie veidi. Vislielākās telpas būtu par mazām, pat visa zeme izrādītos par mazu piepildītai mī1estībai.

* * *

Personības būtību atklāj tikai tas, kas mīl.

Lai spriestu par akmens sastāvdaļām un tā izlietājamību, pietiek ar zināšanām un uzmanību; bet, lai saprastu cilvēku, nepieciešamas divas lietas, kuras apvienotas šodien grūti sastapt: atdeve un iedrīkstēšanās. Ne personu, vēl mazāk personību iespējams bez atlikuma pazīt. Cilvēks var tikai pārdzīvot un pārdzīvoto prāta ceļā formulēt.

* * *

Mīlestība atpestī no mēmās izolācijas, kurā katrs cilvēks piedzimst.

Mēs saprotam tikai to cilvēku, ar ko mēs identificējamies, un mēs identificējamies tikai ar mīlamo būtni. Negatavi piedzimstam svešā pasaulē, un visas zemes un tautas cilvēkus aptveram tikai par tik, cik daudz mēs tos mī1am, un šai nozīmē mīlestība ir dzīves problēma vispār. Ikdienas dzīvē mēs allaž varam novērot, cik būtiski spriež par lietām un cilvēkiem, ko mīl, turpretim šaurs un netaisnīgs kļūst spriedums, tiklīdz runā par svešinieku. Viena mēraukla savai ģimenei un paša bērniem; kaimiņu, it īpaši pienācēju, citas izcelsmes un ticības piederīgo, mērī ar citu mēru.

* * *

Cik ir to cilvēku, kas prot mīlēt? Arī svētīga darba veicēju nav daudz, bet visvairāk diletantu, puskoka lēcēju ir mīlestības laukā, un tas tādēļ, ka cilvēks ir sava Es gūsteknis: ieslēdzies sevī, viņš neredz un nedzird partnera gaišās un tumšās īpatnības, bet mīlēt nozīmē nomodā būt, saprast arī nesaprotamo. Tikai uz mijiedarbi spējīgais dzīves raktuvēs atradis skaistāko dārgakmeni.

* * *

Kas daudz ir ticis mīlēts, tas daudz var izturēt. Un vai vēl kāds ir vairāk mīlēts mar mani? Reiz saņemta mīlestība ir jādāvina tālāk, citādi tā pārvēršas indē, kas saēd glabātāja trauku.

* * *

Ceļš, iets mīļotā cilvēka dēļ, nekad nav veltīgs.

* * *

Mani ieslēdz tukšums, manam saucienam neviens neatsaucas.

Pa atvērto logu nāk svešu cilvēku svešādas klaigas.

Dzīvot nozīmē mīlēt. Patiesi dzīvot nozīmē dzīvot mīlamos cilvēkos. Bet vai ir iespējams mīlēt būtnes, ar kurām tevi nesaista kopīgas atmiņas, būtnes, kas nepazīst tava dzīves ceļa smi1šainos tuksnešus un arī ne dzidros avotus un kam tavs vārds ir tikai grūti izrunājamu skaņu virkne?

* * *

Un toreiz es raudāju pirmo reizi. Viņš izlikās, it kā to nemanītu. Viņš spēlēja vienu, viņš spēlēja divas stundas. Klausoties mūzikā, es iemigu. Kad silti apsegta atmodos, redzēju vakara krēslā viņa slaido stāvu arvien vēl pie klavierēm. Viņš iededzināja gaismu un klusi atstāja istabu. Nesaraujamas saites vieno divus cilvēkus, kas zina, ka arī vislielākajā tuvībā paliek nepārkāpjama robeža …

Neatbildēta mīlestība ir lāsts, bet noklusēta, neizrunāta, neremdināta ir neiznīcināms, dziļi zemē apslēpts dārgums. Atteikšanās dara tikpat bagātu kā piepildījums. Ir radoša atteikšanās, tikai tai jābūt pašgribētai un bez rūgtuma. Dziņu dzīve klusē, un tīrā, skaidrā gaisotnē piepildās lietas, kas zemes putekļos nav iespējamas.

* * *

Viss būtu panesams, ja kāds mani mīlētu.

Bet to nevar prasīt. Var pie kāda aiziet un teikt: aizdod man desmit kronu. Un, ja paziņa ir caurmērā godīgs un labs cilvēks, viņš to izdarīs. Un ja viņš ir loti laipns, viņš aizmirsīs nelielo parādu. Bet tu nevari pie kāda aiziet un sacīt: “Dāvini man savu labvēlību.” Tu vari lūgt tev aizdot mēteli, un ja gadās sastapt loti cēlu cilvēku, viņš tev tādu pat nopirks, bet izlūgties saprašanu tur, kur tās nav, nozīmētu to pašu, kā kurlu cilvēku lūgt, lai viņš izsakās, kā viņam patīk cīruļa dziesma vai ari Mocarta menuets. Nevienu cilvēku nevar piespiest saprast to, ko viņš pats sevi nesaprot. Nav tādas cenas, par kuru saprašanu varētu nopirkt un nav tādu mocibu, kā dzīvot cilvēku vidū, kas ir krietni un godīgi, bet tevi nesaprot.

* * *

Draudzībai sabrūkot, lieki runāt par vainu. Bet, ja skaists trauks, ko divi cilvēki turējuši rokās, nokrit un saplīst druskās, tad neuzmanīgi bijuši abi. Neizsakāmi skumīga ir nīcības apziņa. Reizēm es sev jautāju, vai vispār šīs zemes virsū ir iespējama tā saucamā mūžīgā draudzība, draudzība līdz nāves stundai. Mēs, cilvēki, esam no Dieva rokām izkritušas lauskas, kā tad drīkstam sev prasīt pilnību?”

“Ja mīlestība un draudzība ir tikai lauskas, tad es atteiktos kā no vienas, tā no otras. Man gribētos rokās turēt veselu, skaistu trauku un to saglabāt līdz mūža beigām,” es atzinos, jo toreiz Ibsena izteiciens “visu vai neko” bija mana devīze.

“Tā, bērniņ, mēs domājam, kamēr vēl esam loti jauni, vēlāk esam pateicīgi par katru saules staru, jo nezinām, vai esam vispār izpelnījušies gaismas lokā dzīvot.”

* * *

“Kad es dzirdēju ļaudis sakām “laime”, tad man bija, it kā kāds teiktu – lilailū, tas bija vārds bez jēgas. Bet tagad es zinu, kāda tai krāsa, skaņa, garša, smarža.” Viņas lūpas vērās viņa lūpām un ļāva tām dzert.

Un tad viņa vairs nedomāja … Lielākai svētlaimei, tāpat kā lielākām sāpēm, nav vārda, un visas domas sadeg šais liesmās. Tad cilvēks kļūst līdzīgs zvaigznei debesis un puķei pļavā – var tikai mirdzēt un ziedēt.

Kad viņa pēc daudziem gadiem domās atkal atgriezās pie šīs nakts, viņa atcerējās katru viņa kustību, katru viņa glāstu, tā labi pazīstamā grāmatā tūlīt var atšķirt meklējamo vietu. Un, domās staigādama atceļu, viņa izbrīnā sev jautāja: “Bet kā tas bija, nevienu vārdu viņš man nav teicis, neko man nav prasījis, ne solījis, ne zvērējis … ” Vai viņa to būtu aizmirsusi? Nē, viņa nekā nebija aizmirsusi. Ja kāds paradīzes dārzā ir bijis tikai vienu desmitdaļu sekundes, tad tā viņam spilgtāk paliek atmiņā nekā stundas miglas un moku valsti.

* * *

Bet bagāts ir nevis tas, kam daudz pieder, bet tas, kam nekā vairāk nevajag.

* * *

Katram atsevišķam cilvēkam es gribētu teikt: tu nemaz nezini, cik laimīgs esi, un tālab esi saīdzis. Staigāt, elpot, cerot, vai tas nav prieks? Vai tu neesi savu vaigu piekļāvis bērza zīdaini mīkstajam stumbram? Un vai tu savas dvēseles un miesas tērpu esi saskaņojis ar koka daiļumu? Vai tu esi redzējis priedi, kas saules norietā laistās kā izkausēts varš?

Ar redzīgām acīm tu esi akls, ar dzirdīgām ausīm – kurls, ar veseliem locekļiem tu kverni bezdarbībā un blenz tikai pats sevi, uzlūkodams sevi par nelaimīgu un nezinādams, cik daudz prieka vari dāvāt saviem tuvcilvēkiem. Īstu jēgu atminam, kad mūsu “es” kalpo mazajam “tu”, tuvcilvēkiem, un lielajam “Tu” – Dievam.

* * *

Ir divējādas mīlestības: ar vienu mēs mīlam likteņa biedrus, savus līdziniekus, ar otru augstākai sfērai piederošas būtnes, kas liek apzināties mūsu pašu nepilnību. Ar pirmo mīlestību mana sirds pieķērās puķēm, ar otru, apbrīnas pilnu – putniem, pilnīgas nesaistības veidoliem.

* * *

Nav laime tālumā jāmeklē. Liec ausi pie zemes, pie savas zemes, kurā tu esi ieaudzis un kurai tu piederi, un klausies bez nepacietības, lēni, uzmanīgi: nāks tava balta diena, ja ne šodien, tad rit vai parīt, tikai drusku jāpagaida un pār purvu plīvošās mald uguntiņas nav jāuzskata par vadzvaigznēm.

* * *

Visvarenāko mī1estību varbūt sevi nes savrupnieki, kas barojas no apslēptiem avotiem.

* * *

Par divu cilvēku mīlestību var spriest tikai viņi paši, svēti vai grēcīgi.

* * *

Mīlestība, draudzība un labestība, un labestība bija lielākā to vidū. Labestības pārjumtajā pasaulē netrako izmisuma vētras, tā mīlestību un draudzību pasargā no vilšanās salnas un sirdi no sarūgtinājuma rūsas.

* * *

Bez sarūgtinājuma, nekā no likteņa sev neprasīdams, gara apskaidrotībā viņš līdz pēdējam mirklim mīlestību atzina kā savu augstāko maģiju.

* * *

Arī vismīļākajiem cilvēkiem nedrīkst teikt: iedrīksties ar mani kopā šķērsot bezdibeni.

* * *

Kas uz laiku aizbrauc no tā, ko mīl, no tā atkrīt rūgtums, tas nomet nogurumu kā vecas, novalkātas drēbes.

* * *

Patiesa mī1estība nav skurbīga, ātri gaistoša smarža, bet neizdzēšams zimogs, pat nāvei nav pār to varas.

* * *

Ilgos vientulības gados bija izauklējuši domu: aiziet pie tiem, kam klājas tāpat kā pašai, un dot viņiem to, ko pati gaida. Mī1ēt tos, kurus neviens nemīl. Piedzimst daudz tādu, par kuriem neviens nezina, kādēļ tie piedzimuši, tādu, ko Dievs piemirsis. Debesu saule sasilda visus stādus, bet kur ir tā roka, kas apmīļotu visus cilvēkus?

* * *