10.29. Ikvienam – ikdien, ir vajadzīgs Dieva Vārds! 

29.oktobris

Pie šīs pasaules sāpēm un izmisuma pieder arī grūtsirdība.Ījaba “grūtsirdīgā” dziesmas norāda uz cilvēkiem, kuri zem sāpju un ciešanu smaguma vairs nespēj saskatīt Kristus pestīšanas brīnumu un cerību uz dzīvi Dieva pasaulē. Ījabam – kas darbojas ļoti senos Vecās Derības laikos – Kristus solījumi, protams,nebija zināmi.)

Cilvēks no sievas dzimis,

dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera.

Viņš uzaug kā puķe un novīst,

viņš pavīd kā ēna un nozūd.

Un par tādu Tu gādā

un sauc viņu Tavas tiesas priekšā?!

It kā no nešķīsta var rasties tīrs cilvēks?

Nekad nē!

Ja nu tā ir, ka viņa dienu skaits ir noteikts

un viņa mēnešu daudzums ir nolemts, –

jo Tu viņam esi licis robežu, ko viņam nepārsniegt, –

tad atstāj viņu mierā,

lai viņš savu laiku baudītu kā algādzis.

Kokam, kas nocirsts, vēl ir cerība,

ka jauni dzinumi atkal varēs zaļot.

Un ja arī tā saknes zemē noveco un viņa stumbrs atmirst,

tas atkal atdzīvojas un dzen atvases,

gluži kā dēstīs, tiklīdz sajūt ūdeni.

Bet cilvēks mirst un iznīkst,

un kad viņš no šīs pasules šķiras,

kur gan viņš tad paliek?

Kā jūras ūdens izgaro un strauts izžūst un izkalst,

tā cilvēks mirst un nekad vairs necelsies.

Kamēr debesis pastāvēs,

viņš vairs nemodīsies un

netaps no sava miega augšā celts.

Ījaba 14:1-12

1 Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera.2 Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv.3 Un pār tādu Tu turi vaļā atvērtas Savas acis, un tādu Tu mani sauc Sava tiesneša krēsla priekšā! 4 Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Nekad ne! 5 Ja jau viņa mūža laiks ir sīki ar ziņu noteikts, ja viņa mēnešu skaits ir pie Tevis nolikts un Tu viņam esi licis robežu, ko viņam nepārsniegt,6 tad novērs Savus skatus no viņa, lai viņam būtu miers un lai viņš priecātos kā algādzis, kas savu dienas gājumu veicis! 7 Taču kokam, kas ir nocirsts, vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot: tā atvases un dzinumi nepārstāj. 8 Un, ja arī tā sakne zemē noveco, ja viņa stumbrs zemē atmirst,9 no svaiga ūdens dvašas tas atkal atdzīvojas, un tas laiž dzinumus gluži kā dēstīts.10 Bet cilvēks, varonīgais, kad mirst, tad tas guļ bez spēka; un, kad cilvēks no šīs pasaules šķiras, kur gan viņš tad paliek?11 Kā no jūras izsīkst ūdeņi, kā arī strauts izžūst un izkalst, 12 tā cilvēks, kas nāvē aizmidzis, nekad vairs necelsies; līdz kamēr debesis pastāv, viņš vairs nemodīsies un netaps no sava miega augšā celts.