10.13. Mārtiņa Lutera Svēto rakstu apceres katrai dienai, 13. oktobris 

Jo mēs līdz ar viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem, tā arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. (Rom. 6:4)

Diemžēl daudzi, to dzirdēdami, iedomājas, ka viņi var, tāpat kā agrāk, palikt vecajā ādā un dzīvot, kā vien tiem tīk, tā padarīdami brīnišķīgo Kristību tikai par apsegu savam kaunam, it kā viņi būtu aicināti žēlastības valstībā tikai tālab, lai varētu darīt, ko vēlas, tomēr paļauties uz to, ka Dievs ir žēlīgs, un mierināt sevi: es esmu vājš cilvēks, gan Dievs man piedos. Nē, ne tā, mīļais brāl, tādu ceļu es tev neesmu rādījis, ka Kristība dotu brīvību grēkot, bet tieši pretēji: tev grēki ir atlaisti un esi žēlastībā nācis tādēļ, lai nu dzīvotu citādu dzīvi un atstātos no grēkiem. Šīs lietas nesader kopā: būt kristītam un palikt grēkos. Tev nepalīdzēs tas, ka esi kristietis; ja neturēsi savu Kristību godā un šķīstībā un, saukdams sevi par kristieti, atmetīsi Kristu, tad tev no kristietības nebūs nekā vairāk kā vien vārds un izskats, ar kuru pievilsi pats sevi