09.17. Mārtiņa Lutera Svēto Rakstu apceres katrai, 17.septembris 

Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. (Mk. 10:14)

Tu saki: bērni vēl nav nakuši pie prāta, tādēļ viņi nespēj ticēt. Saki man, vai tad ir kristīgi tā sptriest par Dieva darbiem un vērtēt tos pēc mūsu iedomām? Vai nevar būt tā, ka Tu ar savu prātu jau esi aizgājis no ticības, bet bērni nāk pie ticības, kamēr viņiem vēl nav prāta? Mīļais, ko gan labu prāts varētu sniegt ticībai un Dieva vārdam? Vai tad tieši prāts nav tas, kas visdedzīgāk pretojas ticībai un Dieva vārdam, tā ka sava prāta dēļ cilvēki nevar nākt pie ticības, nedz panest Dieva vārdu? Prātam ir jātiek apstulbotam un apkaunotam, lai cilvēks kļūtu ticīgs un saņemtu Dieva žēlastību, viņam ir jākļūst ģeķīgam, neprātīgam un nesaprātīgam gluži kā mazam bērnam, kā Kristus saka Mateja evanģēlija 18. nodaļas 3. pantā. Kāds prāts bija šiem bērniem, kurus Kristus uzņēma ar tādu sirsnību? Kādēļ viņš aicināja tos pie sevis un svētīja? Kur viņi ņēma tādu ticību, kas darīja tos par debesu augstības bērniem? Jā, tieši tādēļ, ka bērni vēl nav nākuši pie prāta, viņi ir gatavi nākt pie ticības drīzāk nekā vecie un saprātīgie, kam prāts ar vien stājas ceļā, jo viņu lielās galvas ir grūti dabūt cauri šaurajām durvīm.