Zenta Mauriņa. Dzintargraudi 4 

Nedrīkst ne no viena cilvēka prasīt visu.

Lai cilvēks būtu diez cik pilnīgs, vienmēr viņā būs daži robi, un reizēm gadās, ka svešinieks nes puķi, ko esam ilgojušies redzēt tuvcilvēka rokās. Katrs cilvēks ir tikai Dieva dzirksts, spulgojoša un dziestoša, bet pati liesma ir tikai Dievs.

Tuvību nedrīkst prasīt, ka prasām parādu maksāšanu. Var kādu piespiest ar mums dalīt telpu, bet nekad, lai viņš ar mums dalītu savu sirdi. Ar likumu palīdzību var kādu piespiest pildīt pienākumu, bet nevar nevienu piespiest, lai tas pret mums justu labvēlību. Kopdzīve ar iekšēji svešu cilvēku ir visļaunākais cietums, šķiršanās tādos gadījumos nozīmē brīvības atgūšanu.

Īsas, pašgribētas šķiršanās padziļina jūtas.

Nepārtrauktais telpiskais tuvums – ikdienišķo un notrulina tās. Zūd reaģences asums. Spilgtais dienvidus ātri vēršas miglaini vēsā novakarē.

Svētumu nenoraut ikdienībā. Neizsakāmo nepadarīt par ieradumu.

Katram cilvēkam, kā vispār katrai organiskai būtnei, daba novilkusi nepārkāpjamas robežas. Nenoliedzami, ka cilvēks var veidoties daudz vairāk, nekā pats to domā, un daudz vairāk, nekā aiz savas kūtrības to dara. Mežrozi potēšanas ceļā var pārvērst viskrāšņākā dārza rozē. Un kādus brīnumus var panākt ar ceriņiem! To ziedu ķekarus var padarīt lefkojām līdzīgus, bet – par āboliem tos nevar pārvērst. Tāpat no flegmatiska cilvēka nedrīkst prasīt temperamentu, no nervoza – mieru, no garīgi trulā – spārnotību.

Vispār, ja grib aizsargāties pret rūgtumu un vilšanos, nevajaga tik daudz prasīt. Cilvēki nav tik lielā mērā ļauni, cik aprobežoti. Lai šos vienkāršos likumus ievērotu, ir jāpazīst cilvēks.

* * *

Par spīti ātriem satiksmes līdzekļiem nekad nav bijis tik daudz vientuļu cilvēku kā tagad. Cilvēks pats sev kļuvis svešinieks, aizmirsis, ka nedzīvo mājas, veikalu, zinātnes dēļ, bet lai mijiedarbibā ar tuvu cilvēku saskaņotu un kāpinātu visas savas spējas, pakļaujot tās augstākai likumībai, absolūtai normai. Kas dzīvo tikai sev, nedzīvo nemaz.

* * *

Cilvēki nāca un gāja, deva un ņēma. Ap mani virpuļojuši neprātīgi un patiesi vārdi kā sniega pārslas, un tikai viens vienīgs palicis kā nemainigs kristāls, Dievs mūs bija radījis vienu otram, lai mēs ceļā uz mūžīgo gaismu izkaisītu neiznīcīgu sēklu.

* * *

Gudrība, man liekas, ir lielākais, ko cilvēks šai dzīvē var sasniegt.

_ Es domāju, ir tikai viena – par visām lietām svarīga gudrība.

- Un tā būtu?

_ Pareizi nodzīvot savu dzīvi. Šī dzīve ir vienīgā, kas mums pieder, un mums jāprot šo augstāko dārgumu glabāt, mums jāprot kaut ko no tā izveidot. Es domāju, gudrs ir tas, kas dzīvo tā, lai viņa ārējā dzīve saskanētu ar viņa iekšienē ilgoto, lai viņa lūpas runātu to pašu valodu, ko viņa sirds. Un to, lūk, es neprotu, – viņa čukstot noslēdza.

_ Ak, dzīve un cilvēks – tas ir nenozīmīgi. Svarīga ir doma, svarīga ir skaidri un pareizi izdomāta doma.

_ Bet, mīļā Vija, domā taču cilvēks, ak, tas ir mūsu vecvecais strīds. Šai punktā un varbūt vienīgi šai – mēs nesaprotamies, tu gribi domu, es – cilvēku.

_ Un galu galā varbūt mēs abas gribam to pašu, tikai ejam un meklējam pa dažādiem ceļiem.

Logs, kas bija tikpat mazs kā tas, caur kuru cilvēks raugās pasaulē, bija atvērts. Kāds naktstauriņš uzlaidās uz Maijas rokas. “Kā gan viņš izskatās?” domāja Maija. “Te viņš ir, es viņu jūtu, viņš patīkami kutina man ādu, bet es nezinu, kāds viņš izskatās. Vai viņš ir brūns vai melns, vai balts ar melniem punktiņiem?” Naktstauriņš aiz1idoja. Vai tā arī nav ar cilvēku? Mēs jūtam viņa pieskārienu, mēs esam gluži tuvu ar viņu kopā, bet mēs tik maz par viņu zinām, no tumsas viņš ielido, tumsā aizlido un īsu brīdi vēl paliek mūsu atmiņā.

* * *

Pie visa kā jāpierod – to izdomājuši cilvēki, kas nezina, cik grūti visu mūžu nodzīvot ar nastu, kas katru dienu top smagāka. un ar apziņu, ka ilgotais ar katru stundu arvien tālāk aizslīd. Teikumu par pierašanu izdomājuši biezādainie, un tie cilvēku vidū diemžēl biežāki sastopami nekā zoologiskā dārzā.

Viena no lielākām dzīves dīvainibām: naudas parādus maksā katrs godīgs cilvēks, bet cik ir to, kas dvēseles parādus nolīdzina? Un beidzot – cilvēka brieduma pazīme: prast sevi nostādīt otrā vietā un dzīvot tā, it kā katra diena būtu pirmā un pēdējā .

* * *

Smagi grēkojam:

ja neatbildam uz ikdienas errastību purvā grimstošā saucienu, ja iz1iekamies kurli pret skumju jūrā slīkstošā kliedzienu;

ja noraidām nesavtīgu dāvanu;

ja neatbildam uz vēstuli, kas nav rakstīta aiz gara laika vai iedomības;

ja pieņemam, ka kaimiņš ir kurls, un tāpēc diendienā liekam viņam ciest zāles pļāvēja tarkšķi;

ja ar nevajadzīgu, bezpersonīgu, nepamatotu zvanīšanu pa tālruni saraustām gabalos ar grūtībām uzceltu domu celtni;

ja pametam veco draugu kāda jauna drauga dēļ;

ja nobradājam cilvēka vai Radītāja sētus stādus vai nonāvējam vēl daudz trauslākās, neredzamās prieka puķes;

ja esam pludiņš, kas kavē divu tuvu cilvēku sarunai sasniegt dziļumu;

ja ar netaktības šķērēm vai ar egoisma nazi pārgriežam trauslo tuvības saiti, kas vieno divus cilvēkus;

ja pilinām šaubu indi gaidāmā prieka biķerī;

ja piesārņojam mūzikas tīro plūdumu ar atkritumu vārdiem;

ja modinām gulošo pirms laika;

ja autora personīgi dāvāto grāmatu pametam bez atbildes, kā zārkā ieslēgtu;

ja ļaujam divām zemes dzives vērtīgākajām dāvanām – tējai un draudzībai – atdzist, tās atšķaidām vai uzsildām .

* * *

Debesu laimei pieskaitu:

ja pašas domas apstiprina kāds pārāks domātājs;

ja ārsta prasme atsvabina no stiprām fiziskām sāpēm;

ja mīļotā cilvēka līdzdalība remdina dvēseles sāpes;

ja tuvais “Tu” sadzird nepateikto un nepasakāmo;

ja varam izgaismot tumsu, kas nomāc draugu;

ja mīlētais, ilgi gaiditais “Tu” pēkšņi ienāk istabā;

ja trūkuma putenī, pazemojuma lietū, paļājumu krusā kāds apliek sargātāju sakšu ap pleciem;

ja kāds tava publicētā vai nepublicētā dzīves stāsta lasītājs sev sirdī ieraksta tos vārdus, kas tev visdārgākie;

ja no svešinieka saņem negaiditu dāvanu; ja neredzama roka nokārto nomācīgu lēsi.

* * *

Labestibu nedrīkst sajaukt ar pļāpīgo labsirdību. Labestība, savienota ar asu spriešanas spēju, nekad nepārvēršas tukšu salmu kulšanā. Īstā labestība piespiež rīkoties tūlīt un tagad, tā izraisa absolūtu uzticību, tā līksmina un dziedina, tā ir saite starp debesim un zemi, tā nepazīst aplēsi, negaida samaksu, negaida pateicību un vairās skaļuma.

Arī viedais nevar atbildēt uz pēdējiem jautājumiem.

Katra diena, katrs indivīds ir pirmreizēja, neatrisināma mīkla.