139. Blusa, kura sūdzējās par savu likteni 

Reiz dzīvoja kāda blusa.

Reiz, kad viņa atkal bija padzīta no savām mājām un par mata tiesu paglābusies no nāves, viņa sāka sūdzēt savas bēdas Dievam: “Neviens mani nemīl, neviens man nedod ēst, visi mani apsaukā. Kāpēc tu mani esi radījis?”

“Tāpēc, lai vienkārši priecātos par tevi,” Dievs blusai atbildēja.

“Kāpēc citi par mani nepriecājas?” blusa vaicāja Dievam.

“Tāpēc, ka citi nespēj būt tikpat mīloši kā es.”

4 komentāru

  1. juris saka:

    Sen bij laiks, Garkājtētiņ! Ko tad tu Tedim, Rubeņa stāstus par Adamu stāsti guļot liekot? Vai Tas nav tavs pienākums?

  2. Maarts saka:

    Nu ko, tad jāraksta pašiem pasakas! Rīkojam pasaku konkursu?

  3. jaana saka:

    140 pasakas ir ML,kāpēc 140 neparādas bibliotekā ,nezinu. Intersanti ir cilvēki, kamēr ārzemnieki neslavēja, mēs pat tā īsti tām pasakām nepievērsām uzmanību, bet tagad gribas visas. Bet pietrūkst jau to pirkstu ,kas saliek .Cik zinu mazais skudrītis dārziņa ejot bieži slimoja, tāpēc Skudrai nav iespēju un laika, tagad šad tad Justy ieliek, kad ,droši vien, brīvāks brīdis

  4. Maarts saka:

    Vai tikai 139 pasakas ir maajaslapaa publiceetas, vai arii es paareejaas neprotu atrast?

Pašlaik komentāri ir slēgti šim rakstam.

Powered by WordPress