Zenta Mauriņa. Draudzība. 

Absolūts patiesīgums tikai tur, kur ir divi cilvēki: akmenim nevar atvērt dvēseli, tāpat to nevar mikro skopam vai skujamam spogulim; to var tikai dzīvam cilvēkam, kas spēj gaišdzirdīgi uzklausīt, kas zina, ka sirds ceļi, kas ieplūst Dievā, ir nevienādi kā zvaigžņu gaitas, kuras nav iespējams patvaļīgi pārbīdīt .

* * *

Daudzas dāvanas esmu saņēmusi no tiem, kurus esmu sastapusi savā tālajā gaitā. No konkrētajām dāvanām viscēlākās dāvanas bija puķes, bet ari visskaistākās puķes reiz novīst. Ilgāk mirdz vēstule, dziļāk uzzied dzejolis, taču neaizmirstamas, nenovīstošas, neizdzēšamas ir asaras, kas ar tevi vai tevis dēļ raudātas. Augstākā cilvēka spēja ir iejusties cita dzīvē, ir ciest un pārdzīvot līdzi. Palaikam Dievs dāvina mums meistaru, lai mēs neaizmirstu, ka esam cilvēki.

* * *

Doma guļ dvēselē kā akmens, izrunāta tā sāk mirdzēt, ja to uztver gara īstenieks; tā paceļas un top par zvaigzni. Mēs sapratāmies, runājot gan par tuvām, gan par tālām lietām.

* * *

Draugs nav laba grāmata, ko kurā katrā laikā arī nemazgātām rokām var noņemt no plaukta, lai bagātinātu vientuļu vakara stundu, izkliedētu garlaicību, atrastu sapratēju. Draudzība ir dvēseļu mijiedarbības skaistākais, vārīgākais, rūpīgi kopjamais zieds, kas, ja tam nepievērš pietiekami vērības, nonīkuļo un nokalst, vēl iekām pilnīgi uzziedējis. Ir vārdi, kas satur indi, un drausmi ir, ka izrunāto vārdu nevar paņemt atpakaļ. Kā indīga bulta tas reizēm aizķeras dvēselē un aizdzen to bojā. Bet ir arī vārdi, kuros apslēpts burvju spēks. No viena maza vārda nonīkusi dvēsele var atspirgt, atjaunoties, – sākt ziedēt visiem pavasara ziediem reizē.

Tu pacietīgi izturi arī tās drauga īpašības, kas, ja ir citiem, tevi pilda ar īgnumu. Draugs ir nevis labu īpašību katalogs, bet dzīvs cilvēks, kura negatīvās īpašības tu tikpat labi pazīsti kā pozitīvās, nesaslejoties pret tām.

Ja draugs no tevis aiziet tādēļ, ka tu žāvājoties muti neaizklāj ar roku, tad neskumsti par to. Kā ir malu mednieki, tā ir malu draugi, kas tver tikai tavas būtības ārējās malas. Ar tiem jauki pakavēties vienu otru stundu, bet dvēseli viņi nebagātina, ziemas vidū nespēj ienest pavasari, pusnaktī neaizdedzina gaismu.

* * *

Grūti ir atrast draugu, bet vēl daudz grūtāk saglabāt draudzību.

Ja negribi zaudēt draugu, neatgādini viņam nekad, ko tu viņa labā esi darījis, cik tu viņa dēļ esi tērējis. Neizmanto pārāk ilgi sava drauga viesmīlību. Aizbrauc tai mirklī, kad liekas, skaistākais vēl nāks – tad tu būsi glābis draudzības svēto gaismu.

Draugs grib sevī uzsūkt visu savu drauga dvēseles gaismu un tumsu, grib, lai draugs viņam atvērtos visām šūniņām, bet tas bez atlikuma nav iespējams, un te sākas draudzības traģika: nepilnīgais cilvēks nepilnīgajā dzīvē alkst pilnības.

* * *

Katra draudzība mūs dara bagātākus, bet visvairāk aizkustina bērnu draudzība. Bērna mī1estība pret māti ir instinktīva, to pazīst arī katrs mazs putnēns. Bet dīvainā kārtā bērni pret dažiem cilvēkiem jūt simpātiju, pret dažiem – antipātiju. Ja kādas svešas mātes bērns man uzsmaida, man apsēžas blakus, klusi un bikli mani noglāsta ar savu mazo rociņu vai arī ar savām puķēm līdzīgām acīm, tad, šķiet, debesīs nejauši atvērusies maza šķirba, un ir it kā kāds klēpī būtu ielicis rasas pilnus ziedus. Puķēs un bērnos ir saglabājies paradīzes atspīdums.

* * *

Lai svētīti ir visi mani draugi, mana svētceļojuma jūdžu akmeņi uz Dievu, svētīti par gaismu, ko iedeguši ceļā, svētīti ari par maldu ugunīm, svētīti par ticību, ko man dāvājuši, svētīti par vilšanos, kas mani tuvinājusi manai pašas sirdij. Kas par to, ja pāris kāpnes dziļāk bija jānokāpj sāpju pagrabā! T umsā zvaigžņu gaisma mirdz vēl spožāk.

Es ticu neparastām cilvēku attieksmēm, draudzības svētajai varai, kur dažkārt vajag vairāk drosmes nekā karalaukā.