Zenta Mauriņa. Dzintargraudi. Prieks 

Prieka putns ir bikls radījums, ne jau katrā dārzā tas vij savu ligzdu. Prieka puķe ir trausls stāds, ne jau katrā dvēseles zemē tā dīgst un zeļ.

Kā attiecībā pret mākslu ir divējādi cilvēki: muzikāli un nemuzikāli, tā arī attiecībā pret prieku cilvēkus var sadalīt divās grupās: koka sirdis un skanīgās sirdis. Pirmie savos darba veikumos reizēm ļoti krietni, bet nekas viņu dvēseles nespēj ietrīsināt. Skanīgās dvēseles ir kā smalkas smilgas: katru saules staru tās uztver un zuz klusākajā vējā. Bet ir arī cilvēki, kas uzskata zem savas cieņas priecāties, saīgums ir viņu dzīves stils.

Kādai jābūt cilvēka dvēselei, lai tā spētu sevī uzņemt prieku? Kādi ir prieka bagātas dzīves priekšnoteikumi, dzīves, par kuru mēs pēdējā mirklī neteiktu: velti, viss bijis velti!

Skarbajā dzīves skolā, kurā nav klašu iesācējiem un kur tūlīt no katra prasa to grūtāko, esmu izkaldinājusi sešus baušļus.

P i r m k ā r t, dvēselei jābūt modrai. Reiz pie katra loga pieklauvē laime, bet, kas kluso klauvējumu nesadzird, palaidis garām savas dzīves lielāko stundu. Dažs labs guļ līdz pusdienai un vakarā žēlojas, ka nav redzējis saules lēkta un rīta rasas.

Otr k ā r t, dvēselei jābūt drosmīgai. Ir grūtāk saķert prieka putnu, nekā ļauties sāpju plūsmai. Sāpes – tās ir mūsu dzīves visreālākā sastāvdaļa, tās mūs pavada arī pret mūsu gribu, bet prieks mums pašiem jārada. Dzīves krusts mums tiek uzlikts, bet prieka puķe jādēstī mūsu dārzā vai arī jāstaigā tāli ceļi, lai to uzmeklētu. Parasti tā zied stāvā nogāzē, un tikai bezbailīga roka to var noplūkt.

T r e š k ā r t, tikai pacietīgajam atveras prieka puķe. Kas viņas pumpuru priekšlaicīgi uzplēš, nekad nepieredzēs tās pilna plaukuma. Dažs labs aiz tumsas aiziet bojā stundu priekš saules lēkta, dažs – aiz ziemas aukstuma. Bet, ja viņam būtu bijusi pacietība ledainā tukšumā izturēt vēl kādu brītiņu, pār viņa galvu būtu atskanējusi debesu ērģelnieka, cīruļa, dziesma.

Un c e tur tai s bauslis sakņojas labvēlībā pret cilvēkiem, dzīvniekiem un lietām. Iekšķīgi brīvais, kas pats savā gaismā mīt, pazīst šo kluso starošanu, ko aizdedzinājusi nevis debesu saule, bet paša sirds. Viņam nevajag, lai komēta nokristu pie viņa kājām, viņš priecājas par sulīgu ābolu, par drauga smaidu, par saules staru aukstā dienā. Mēs pazīstam noskaņas, kad viss izraisa prieku. Tādās dienās visa pasaule mums kā māsa, mīļa un vēlīga, nāk pretim. Bet, ja esam īgni un iekairināti, viss “krīt uz nerviem”, darbs neveicas, vēstule draugam paliek neuzrakstīta, un stundas no dzīvības koka tiek nozāģētas kā ar neasu sarūsējušu zāģi. Dziļa gudrība apslēpta sirmvecajā dziesmā: “Visi man labi bija, Kad es pati laba biju. Visi mani naidinieki, Kad es naida cēlājiņa.”

Tāpat kā absolūta veselība nav sasniedzama, bet tomēr mūžam paliek ķermeņa higiēnas mērķis, tā arī absolūta labvēlība ir dvēseles higiēnas mērķis. Ja labvēlība nepieciešama, lai mūsu dzīve nekļūtu par zemes un debesu zaimojumu, tad tā sevišķi vajadzīga tiem, kas saskaras ar dzīvajiem cilvēkiem, kas lemj par to likteni un attīstību. Labs ārsts, audzinātājs, tiesnesis, kā arī augstāks valsts ierēdnis nav domājams bez labvēlības.

Labvēlību izstaro tie, kuros mīt visaugstākais tikums. “Neparasts ir augstākais tikums, nederīgs, mirdzošs un maigs savā spožumā, dāvinātāja tikums ir augstākais tikums,” tā runāja Zaratustra. Bet kas šodien vēl prot dāvināt? Spekulācija, kukuļošana, aprēķins ir tik lielā mērā nozaimojuši un piesmējuši dāvināšanas tikumu, ka būs jāpaiet vairākiem gadu desmitiem, kamēr tas atkal uzcelsies savā karaliskajā krāšņumā. Tikai kultūras cilvēks smaida, un viņa smaidā ir kosmisks spēks. Smaids ceļ tiltus no cilvēka uz cilvēku, paceļ pāri šaurajām tautu un valodu robežām, smaids ir viscilvēcības zīme, līdzīgi Sarkanajm krustam.

Kā dvēsele ir modra, drosmīga, pacietīga un labvēlīga, tā parasti ir arī neievainojama. Esi savā dvēselē neievainojams! – tā skan pie k tai s kalnākāpēja bauslis.

Par patiesu dāvanu var tikai tur runāt, kur dāvinātājs tikpat laimīgs kā dāvanu saņēmējs, kur robeža starp došanu un ņemšanu izdzēsta. Kas mīlestībā un draudzībā, mājās un sevišķi svešumā, un it sevišķi ceļojumos piepilda augstāko tikumu, kas vairāk izstaro saprašanas nekā kāro būt saprasts, tā rokā nekad nenovītīs prieka puķe. Bet mūsu dzīve ir atdvēseļojusies, tā kļuvusi tik trula un trūcīga, cilvēka sirds kļuvusi tik skopa un kūtra, viņa fantāzija tik lielā mērā nonīkusi, ka cilvēks labāk iet talkā Sīzifam akmeņus velt pret kalnu nekā nojauš un atmin, kādā veidā tuvcilvēks iepriecināms.

Labvēlības izpaudums ir smaids.

Kam piemīt dvēseles neaizskaramība, tas dus sevī, svētumā, tas zina, ka mums tik daudz pieder, cik mēs paši ar savām rokām varam nopelnīt, paši ar savu garu uzcelt, paši ar savu prātu izgudrot, paši izdāvāt un beidzot – paši savā sirdi izturēt. Pazuduši esam, ja gaidām, lai citi mūs celtu, atzītu, stiprinātu, aizstāvētu un aplaimotu.

Un tagad par sesto prieka priekšnoteikumu, par savrupību un klusumu. Cilvēks, dzīvojot barā, neviļus aiz pašuzturēšanās dziņas pielāgojas baram. Dvēseles dziļuma dimensija paseklinās, personīgā iniciatīva apsīkst. Ja cilvēks nevar dienu iztukšot no sava kausa, ja tam tā jātukšo no kopīgā katla, viņš dzīvo tikai pusdzīvi, viņa garīgā seja arvienu vairāk izbāl.

Jo vairāk kādam pašam savs stils, savs pasaules uzskats, jo grūtāk viņam uniformēt sevi. Monteņs, individuālisma filozofs, ir teicis: “Vieglāk ir vienmēr būt vienam pašam nekā nekad nepalikt vienatnē.” Dostojevskis, atgriezies no katorgas, kur viņam bija jāstaigā važās kaltam, atzinās, ka Sibīrijas posmā grūtākais bijis tas, ka viņš četru gadu laikā nevienu mirkli nav bijis viens pats.

Ja cilvēkam ar kādu cilvēku, arī ar vissimpātiskāko vai, Dievs nedod, ar vairākiem cilvēkiem, nepārtraukti jābūt kopā, viņa domas atrofējas, jutekļi notrulinās, sapņi nonīkst, viņa ilgas viņa vairs nepazīst, viņš gan vēl spējīgs piedalīties izpriecās, bet prieka putns šausmās no viņa aizbēg. Viņš pazīst laika kavēkļus, bet ne laika piepildījumu.