108. Aristokrāts un viņa mīļākā 

Kāds franču aristokrāts bija ļoti izvirtis. Viņš nedomāja ne par ko citu kā tikai par dažādām baudām. Reiz, kad viņš piekusis gulēja blakus savai mīļākai, viņu uzrunāja Dievs: “Zini, ļoti drīz Francijā būs revolūcija un tev nocirtīs galvu.”

“Ko es tur varu darīt, es labāk izmantošu laiku lietderīgi un pamīlēšu vēl savu draudzeni,” aristokrāts atbildēja.

Pagāja daži gadi, un revolucionāri veda aristokrātu uz nāves soda vietu.

“Es drīz būšu tavā priekšā, Dievs,” aristokrāts teica. “Pasaki manai draudzenei, ka man vismaz ir skaistas atmiņas.”

“Tev būtu vēl skaistākas atmiņas, ja tu toreiz būtu mani paklausījis,” Dievs viņam atbildēja. “Tev būs ilgi jācieš, kamēr tu būsi gatavs priecāties manā priekšā.”

“Ko es tur varu darīt?” aristokrāts vaicāja.

“Tu vari pateikt: piedod man, Dievs!”

“Ko tu lai man piedod?” aristokrāts vaicāja.

“To, ka tava mīļākā tev bija manā vietā,” Dievs atbildēja.

“Kāda jēga ir dzīvei bez baudām?” aristokrāts vaicāja.

“Tāda, ka tu esi gatavs priekam debesīs.”