65. Pasaka par šņabja pudeli, kura sūdzējās par savu likteni 

Reiz dzīvoja šņabja pudele. Viņa stāvēja plauktā blakus savām māsām un vēroja kafejnīcas apmeklētājus.

Reiz kafejnīcā ienāca Jēzus. Viņš padzēra tēju un vaicāja pudelēm: “Kura var man kaut ko interesantu pastāstīt?”

Pudeles bija apjukušas un nezināja, ko teikt. Viņas nebija sajūsminātas par savu likteni un nebija gaidījušas, ka Jēzus vispār viņām pievērsīs uzmanību.

“Man ir kaut kas sakāms,” teica pudele. “Es zinu, ka reiz mani nopirks kāds ļoti nelaimīgs cilvēks. Viņš mani izdzers un nositīs savu draugu. Vai nevar kaut ko darīt, lai tas nenotiktu?”

“Tu nevari darīt neko. Man ļoti gribētos viņam tevi atņemt, bet viņš izdomās kaut ko citu,” Jēzus teica.

“Kāpēc cilvēki tā rīkojas?” prasīja pudele.

“Tāpēc, ka viņi ir tik brīvi kā Dievs, bet nav tik svēti kā Dievs, ” Jēzus atbildēja.