39. Pasaka par Ādamu, kurš gribēja radīt pats savu paradīzi 

Reiz Ādams teica Dievam: “Man vakar izdevās nolikt divus akmentiņus blakus, un es jutu, ka kaut kas notiek. Tad es sakrāvu veselu akmentiņu kaudzi, un man tas ļoti patika.”

Dievs atbildēja Ādamam: “Tu esi šausmīgi daudz ko šeit sajaucis, to darīdams, bet es zinu, ka tu nebūsi laimīgs, ja tev to aizliegs.”

Ādams teica Dievam: “Jā, man tas ļoti patika, lai gan pēc tam es jutu, ka kaut kas ir palicis sliktāk.”

Dievs sacīja Ādamam: “Tu esi radīts pēc Dieva līdzības, bet neesi Dievs, tāpēc tu gribi uzvesties kā Dievs, bet visu nezini.”

“Tad pastāsti man visu,” Ādams lūdza Dievam.

“Tad tu kļūsi kā Dievs, tāds nebūdams, un būsi šausmīgi nelaimīgs,” Dievs atbildēja.

“Man ļoti negribas, lai tu man atņem manus akmentiņus. Man ļoti patika ar tiem spēlēties.”

“Tad spēlējies ar tiem,” Dievs teica, “bet netuvojies aizliegtajam kokam.”

“Kāpēc?” Ādams jautāja.

“Tu sapratīsi, ko tu šeit sajauc, to darīdams,” Dievs viņam atbildēja.