21. Pasaka par Ādamu un ievu 

Ādams reiz teica Ievai: “Kā gan mums pietrūkst šeit, kur mēs dzīvojam?”

Ieva viņam atbildēja: “Eņģelis Ibliss saka, ka mēs ļoti daudz nezinām.”

“Mēs nezinām to, ko Dievs negrib, lai mēs zinātu,” Ādams iebilda.

“Eņģelis Ibliss saka, ka viņš mums varētu iedot to, ko Dievs nedod,” teica Ieva.

“Kas tas ir?” Ādams jautāja.

“Eņģelis Ibliss teica, ka tas ir tas, kā mums pietrūkst, lai mēs zinātu tikpat daudz cik Dievs.”

“Mēs taču neesam Dievs,” Ādams iebilda.

“Ibliss saka, ka mēs esam Dievam līdzīgi.”

“Nē, mums tomēr kaut kā pietrūkst,” apgalvoja Ādams.

“Tieši to eņģelis Ibliss sola mums dot,” teica Ieva.

“Dievs vispār negribēja, ka mēs runājam par šo eņģeli,” Ādams iebilda.

“Eņģelis Ibliss teica, ka viņš ir svētāks nekā Dievs. Viņš ir ar mieru dot mums to, ko Dievs nedod.”

Ādams paklausīja Ievai, un tālāk notika tas, kas ir jau zināms.

“Vai jūs jūtaties laimīgāki nekā agrāk?” Dievs vaicāja Ādamam un Ievai.

“Mēs jūtamies ļoti slikti,” abi atbildēja.

“Tāpēc jums būs jādzīvo pasaulē, kuru es radīšu, lai jūs iegūtu zināšanas, kas jums būs vajadzīgas jaunam paradīzes dārzam. Vecais dārzs ir jums kļuvis par vienkāršu.”