17. Pasaka par to, kāpēc sātans nemīl cilvēkus 

Reiz Dievs teica eņģeļiem: “Es esmu nolēmis radīt kaut ko, kas būs līdzīgs man.”

Eņģeļi uztraucās: “Ko mēs esam nogrēkojušies? Vai esam tev apnikuši?”

Dievs mierināja viņus: “Nē, nekādā ziņā, jūs tikai nespējat saprast mani tik dziļi, kā es gribētu.”

Eņģeļi teica: “Ibliss taču saprot, kāda ir tava būtība.”

Dievs piekrita: “Jā, bet viņš nemīl mani.”

Eņģeļi nesaprata: “Kā, bet viņš taču ir svētākais no eņģeļiem.”

Dievs paskaidroja: “Tā tas ir tikai pagaidām. Sava svētuma dēļ viņš pret mani neizjūt cieņu, tādēļ cilvēku es radīšu vāju un nepilnīgu.”

Eņģeļi piekrita: “Tu esi Dievs, tu vari darīt, ko tu gribi.”

Eņģelis Ibliss nepiekrita: “Es tev pierādīšu, ka šis cilvēks ir grēcīgs un nepateicīgs. Viņš klausīs visām muļķībām, ko es viņam stāstīšu un noliegs tevi, tiklīdz viņu uz to pamudinās.”

Dievs teica eņģelim Iblisam: “Es tevi atceļu no tās vietas, kurā tu biji, un dodu šo vietu cilvēkiem.”

Tā radās naids starp sātanu un cilvēkiem.