99. E.Grīslis. Pārdomas par 2.Kor.1:10b-11 

„Uz viņu mēs liekam savu cerību, ka viņš mūs joprojām glābs. Arī jūs mums palīdzēsiet ar savām aizlūgšanām, lai par mums parādīto žēlastību, ko daudzi izlūguši, daudzi izteiktu pateicību par mums.” Pāvila otrā vēstule korintiešiem 1:10b-11

***

Tikko no nāves izglābies cilvēks atviegloti uzelpo, bet tomēr tajā pašā laikā arī vēl trīc baismīgā apziņā, ka tas, kas noticis vienreiz, var atkal atkārtoties. Šoreiz izglābos – vai izglābšos nākošo reizi? Apustulis Pāvils, dziļi ticīgs cilvēks, labi apzinās ne tikai savas situācijas nopietnību, bet arī tajā saskatāmo cerību. Šī cerība nav ne uz laimi, ne sagadīšanos, ne cilvēcīgu veiksmību, bet uz Dieva žēlastību, proti, ka Dievs, reiz izglābis, izglābs arī turpmāk. Tajā pašā laikā apustulis apzinās tieši kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem šī cerība varētu piepildīties. Proti, izglābšanās notiks Dieva žēlastībā un citu ticīgo palīdzībā cītīgi aizlūdzot. Šādai aizlūgšanai ir divi smaguma punkti. Pirmkārt, caur aizlūgšanām plūst Dieva žēlastības spēks; aizlūgšanas ir tie vadi, kas savieno ar debesu valstību un atļauj Dieva spēkam ieplūst mūsu dzīvē. Otrkārt, aizlūgšanas ir mūsu pateicības izteikšanas veids par otra cilvēka labestību un palīdzību, kas mums ir tikusi izrādīta. Aizlūdzot par otru cilvēku, mēs Dieva priekšā pasakām viņam lielu paldies. Arī tas ir kristīgiem cilvēkiem pienācīgs darbs.

***

Mīļais Jēzu! Es esmu bieži jo bieži lūdzies par sevi un savējiem. Atdari manas sirds durvis plašāk, lai es mīlestībā lūgtu arī par citiem, un šodien Tavā priekšā nāktu ar aizlūgšanas vārdiem par… Svētī un sargā… Āmen.