98. E.Grīslis. Pārodmas par 2.Kor.1:9 

„Pēc mūsu pašu domām bijām jau nāvei nolemti, tā kā vairs nepaļāvāmies paši uz sevi, bet uz Dievu, kas uzmodina mirušos.” Pāvila otrā vēstule korintiešiem 1:9

***

Pāvils nebija no bailīgajiem. Arī mēs, bēgļu gadus un karus pārdzīvojuši, neesam nekādi zaķa pastalas. Un tomēr reižu reizēm pienāk brīži, kad domājamies esam pilnīgā bezizejas stāvoklī. Tad vienīgā cerība ir vēl tikai uz mūžīgo dzīvību – jo šīs zemes virsū nekādas cerības vairs nav. Pat drošsirdīgais apustulis Pāvils tā ir juties! Es domāju, ka mēs tādu pagurumu varam saprast, j varbūt paši esam bijuši tādā bezizejas stāvokļa apziņā. Bet, cilvēks domā – un Dievs dara un izdara kaut ko, kas mums pat nav ne prātā ienācis! Dievs saskata atrisinājumu, kur mēs to neredzam. Tādēļ kristīgam cilvēkam ar izmisumu nav ko steigties. Grūtos brīžos paļausimies, ka Dievs jau pie šīs grūtības strādā un to drīz vien nolikvidēs! Protams, mēs nezinām, kā tas notiks. Bet vai tad mums iepriekš viss ir jāzina! Pietiek, ka Dievs zina, dara un padarīs! Viņš mūs noteikti vadīs dzīvē tālāk pēc sava mūžībā kaldinātā un tādēļ lieliskā dzīves plāna. Paļausimies uz Dieva gudrību un žēlastību. Nešaubīsimies, ka Viņš mūs labi aprūpēs! Un tādēļ, cik tumši arī nebūtu mūsu sadzīves mākoņi, ticēsim, ka drīz vien atspīdēs Dieva saulīte. It sevišķi, ja jau labu laiku esam dzīvojuši kā pa miglu un tumsu, tad varam būt droši, ka jo drīz viss mainīsies uz labo pusi. Tāda ir Dieva žēlastība!

***

Mīļais Kristu! Man ir kauns, ka es tik ātri sāku bažīties un pat izsamist. Lūdzu, piedod man manu vājumu un palīdzi, lai es ar paceltu galvu un drošu soli dotos pretim savai nākotnei, jo Tu jau esi šīs nākotnes kaldinātājs un mans Glābējs. Āmen.