97. E.Grīslis. Pārdomas par 2.Kor.1:3 

„Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, žēlastības Tēvs, un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās.” Pāvila otrā vēstule korintiešiem 1:3

***

Bet kas tad bēdās var būt par iepriecinājumu, sevišķi ja šīs bēdas ir gadījušās jo lielas? Tas ir labs jautājums, jo dzīvē mūs piemeklē bēdas, kas, liekās, izdzēš katru prieka dzirkstīti. Patiešām, dzīvē ir situācijas, kurās absolūti neko pozitīvu nevar saskatīt. Citiem šādos brīžos pienākas nebāzties mums virsū ar saviem paskaidrojumiem, ka notikusī traģēdija dod mums arī ko labu. Bet uz pašu Dievu šie smalkjūtības likumi neattiecas. Viņš patiešām iespēj mūs uzrunāt mūsu lielākajā nelaimē un mums parādīt to gaismas stariņu, kas vēl mirgo un kas var kļūt stiprāks un spēcīgāks. Galu galā, viena otra bēda ir patiesībā ļoti rūpīgi iesaiņota laime! Bet jau nu arī bēda ir tikai bēda un nekas vairāk, fakts paliek, ka Dievs vienmēr var kaut ko iesākt pat ar mūsu bēdu, nelaimi un traģēdiju. Kā Dievs to var un ko Viņš ar to var, mēs bieži vien nezinām un neizprotam. Bet vai bērns izprot visus savu vecāku plānus? Tieši tādēļ, ka Dieva prāts ir augstāks par mūsu cilvēcīgo saprašanu, mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka Dievs prot izdomāt kaut kādu pozitīvu atrisinājumu, kas mums nav ienācis prātā. Un tieši tādēļ, ka Dievs ir mīlestība, mēs drīkstam paļauties, ka Dievs jau pašreiz pie šāda atrisinājuma strādā. Dosi Viņam laiku to pabeigt – un mums to saprast!

***

Visuvarenais Dievs, debesu Tēvs, es Tev pateicos par Tavu dievišķo gudrību un Tavu brīnišķo mīlestību. Tādēļ es arī šodien uzticos, ka Tu salāpīsi manu dzīvi, lai es kaut ar visām šīm bēdām tomēr spētu Tev tālāk kalpot. Āmen.