94. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.15:55 

„Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?” Pāvila pirmā vēstule korintiešiem 15:55

***

Šie ir pārdroši un bravurīgi vārdi. Varbūt tos var skaļi pateikt no kanceles, bet kā kaut ko tādu var sacīt pie aizgājēja šķirsta jeb kapu kopiņas? Te acīmredzami nāve ir uzvarējusi! Šķiršanās realitāte ir sūra un sāpīga – un negrozāma. Kad dzīve ir nodzīvota, ātrāk vai vēlāk atnāk nāve. Tas ir dabiski un neizbēgami. Tā mēs varam vērot un pievest vēl daudzus citus pierādījumus. Bet apustulis Pāvils paliek nelokāms. Nāve ir kauju zaudējusi, nāve ir sakauta, nāvei nav vairs spēka. Tautas valodā, nāvei ir izdauzīti visi zobi! Un apustulis Pāvils te ne tiepjas, ne sapņo – viņš uzticīgi norāda ar roku uz Jēzu Kristu, nāves uzvarētāju. Visiem cilvēku pierādījumiem pāri stāv Dieva dotais pierādījums – Jēzus Kristus augšāmcelšanās no mirušajiem. Šo brīnumu pats Pāvils ir tik iespaidīgi pārdzīvojis, ka viņš ir ar mieru šajā dzīvē ciest visādas grūtības, ieskaitot mocības un nāvi, lai tikai citiem apliecinātu lielo brīnumu. Šāda īsta ticība, kā vienmēr, nav „akla”, bet gan drīzāk „redzīga”, jo balstās uz Bībeles vārdu patiesīgumu un sava reliģiskā pārdzīvojuma spilgtumu. – Kādā attīstības pakāpē atrodas mūsu pašu ticība? Vai pašreiz noticam citu liecībai? Vai ticam Bībeles vārdiem? Vai varbūt jau esam svētcerīgi pārdzīvojuši Kristus tuvību?

***

Mīļais Jēzu! Es Tevi lūdzos, palīdzi man augt ticībā, lai es dziļāk pārdzīvotu Tavu augšāmcelšanās brīnumu un Tavu pašreizējo klātbūtni manā dzīvē. Āmen.