92. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.15:9-10 

„Jo es esmu mazākais apustuļu starpā un neesmu cienīgs, ka mani sauc par apustuli, tādēļ ka es vajāju Dieva draudzi. Bet no Dieva žēlastības esmu es, kas es esmu, un viņa man dāvātā žēlastība nav bijusi veltīga, es esmu vairāk par viņiem visiem strādājis, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība, kas ir ar mani.” Pāvila pirmā vēstule korintiešiem 15:9-10

***

Ir slimīgas un veselīgas mazvērtības apziņas. Pāvils, reālists, saskata savu zemo vietu, bet par to nebēdājas. Mīļie draugi šajā saulē ir daudz un dažādu varenu amatu un vietu. Pat tad, ja Jums jau ir kāds varens amats, domāju, ka Jums nebūs grūti redzēt, ka netrūkst cilvēku, kas par Jums ir spējīgāki, varenāki, tāpēc slavenāki. Tas nekas. Galvenais tomēr ir tas, ko mēs ar to savu mazumu iesākam. Slaisti neiesāk neko. Viņi atrod brīnišķīgus izskaidrojumus, kādēļ gulēt piesaulē ir tik nepieciešami! Diemžēl šādu dīkdieņu netrūkst arī baznīcā. Viņi šad tad atnāk uz baznīcu, pažāvājas, pasūdzas, nokritizē un tad atkal pazūd savos krūmos līdz nākošajiem Ziemassvētkiem. Labi, bet ko darām mēs? Šeit būtu īsredzīgi izcelt tikai vienu vienīgu darba veidu kā visiem nepieciešamo. Dzīvē vajag daudz dažādu darbinieku – arī baznīcā. Bet kad pienāk laiks, kad mūsu fiziskie spēki sāk izsīkt un mēs vairs nespējam strādāt virsstundas Dievam par godu, tad viens darbs paliek, kuru mēs varam turpināt tikpat cītīgi kā agrāk, varbūt vēl cītīgāk: tas Dieva lūgšana. Proti, mēs vienmēr spējam aizlūgt par citiem, pieminēt Dievam dažādus mūsu baznīcas pasākumus un problēmas, lūgt par baznīcas vadību un darbiniekiem, lūgt par neticīgiem, slimiem un atstātiem – lūgt un lūgt, un lūgt.

***

Mīļais Jēzu! Māci mani lūgt, uzturi mani lūgšanas noskaņā, pildi mani ar mīlestību un Svētā Gara speķu, lai es lūgtu ar prieku un pacilātību. Āmen.