91. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.15:8 

„Kā pašam pēdējam viņš parādījās arī man kā tādam nelaikā dzimušam.” Pāvila pirmā vēstule korintiešiem 15:8

***

Lai liecība būtu pilnīgāka, piederas, ka Pāvils piemin arī sevi – pazemīgi, bet tomēr nepārprotami. Tādēļ viņš liecina, ka atstāsta citu apliecināto augšāmcelšanās notikumu svētā pārliecībā, ka tas ir patiess, jo šo brīnumu ir pieredzējis arī savā dzīvē.. Paldies, Pāvil! Reliģiska patiesība var tikt apliecināta ar visu sirdi un dvēseli tikai tad, kad tā ir mūsu pašu patiesība. Tāpēc pienākas, ka arī es šeit liecinu, ka par Kristu nerakstu tikai no grāmatās atrastiem un citu sprediķos saklausītiem patiesības kumosiem, bet arī no personīga pārdzīvojuma. Tas nepiederas tikai pagātnei, bet dzīvo vēl šo baltu dienu. Cik vien rakstu par kristīgiem tematiem, to daru pateicībā Kristum un apziņā, ka bez Viņa palīga man pašam nav nekā, ko pateikt. Protams, kļūdas, trūkumi un viesiem redzamie seklumi ir mani paša, bet iedvesma un paši labākie ieskati ir Viņa dāvāti. Es labi zinu, ka man nav rakstnieka dāvanu. Esmu izmēģinājis roku ar laicīgiem tematiem – nepadodas, iznāk sekli, sīkumaini un kokaini. Nu, neiznāk arī visi sprediķi un, ja manis rakstīto lasiet plašāk, tad zināsiet, ka nepilnība ir liela. Bet tie ieskati, kas Jums varbūt ir palīdzējuši, nav manis paša safantazēti. Es runāju pavisam nopietni. Kā pamatskolu beigušie kristieši, tā arī profesori galu galā dzīvo no Kristus pārbagātības un sirsnīgās tuvības. Pašiem no sevis mums ir tikai mūsu grēki un , tā manā gadījumā, mūsu platās mutes. No Viņa nāk ticība, svētība, iedvesma un gudrība, jo Kristus ir augšāmcēlies no mirušiem un tādēļ pār mums valda un mūs vada.

***

Mīļais Pestītāj! Lūdzu, neatstāj mūs, lai mēs neizzustu, nesapelētu un nenoietu savas dzīves neceļos. Svētī mūs, jo bez Tevis mēs esam tukšāki par tukšu šķūni. Āmen.