86. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.14:34-35 

„Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, kā tas parasts visās ticīgo draudzēs; jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka. Bet ja tās grib ko zināt, lai prasa mājās saviem vīriem; jo sievai ir par kaunu runāt draudzes sapulcē.” Pāvila pirmā vēstule korintiešiem 14:34-35

***

Pāvils, reālists, korintiešu draudzei noteikti deva labu padomu. Tāpēc jāsaprot, ka šajā sapulcē atradās vairākas pārāk žiglām mēlēm apveltītas dāmas, kas vienkārši nespēja novaldīties un pa dievkalpojuma laiku vienkārši tarkšķēja. Reizēm gadās tādi nesavaldīgi cilvēki, kam nav miera! Bērniem, senos laikos norājot, apprasījās, vai viņam ir skudras biksēs, ka nevar nosēdēt! Kaut paskarba apvaicāšanās, tāda varēja būt nepieciešama. Tāpat arī Pāvilam, rakstot korintiešiem, derēja ar zināmu diplomātiju, bet ne gluži caur puķēm pateikt taisnību- jo prastu maisu ar zīdu nelāpa! – Notiek liela nepatiesība, ka dažu tarkšķētāju dēļ (kādu netrūka arī citās draudzēs) mēs iedomātos, ka tāpēc visām sievietēm uz visiem laikiem ir jāstāv klusu! Tas būtu arī pretrunā ar pravieša Joēla vārdiem, kurus apustulis pasludināja piepildītus vasarsvētku dienā: „… es aiziešu no sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos”(Apustuļu darbi 2:17). Bet pravietot nevar klusējot! Bībeli lasot, nevar pieķerties tikai pāris pantiņiem un visus pārējos tekstus atstāt novārtā.

***

Mīļais Pestītāj! Dienišķi stiprini mani, vāju cilvēku, lai es Tavu svēto Bībeli lasītu plaši, pazītu dziļi un nekad nepārtrauktu cienīt, godāt un paklausīt. Āmen.