79. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.10:18 

„Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu?” Pāvila pirmā vēstule korintiešiem 10:18

***

Svētais vakarēdiens jau no pašiem kristīgās baznīcas pirmsākumiem ir ticis svinēts ar lielu pietāti un dievbijību, izpratnē, ka šeit piepildās Kristus apsolījums: šeit mēs sastopamies ar augšām cēlušos Pestītāju! Šādu dziļi mistisku pārdzīvojumu var viegli aprakstīt; tas galvenokārt kļūst skaidrs ticības pārdzīvojumā un svētcerē. Tomēr šī notikuma kontūras ir iespējams aprādīt. Burtiski mēs jau nedzeram Kristus asinis un miesu, jo tad būtu kanibāli. Bet nav šeit arī runa tikai par košu ilustrāciju. Drīzāk, pēc Kristus apsolījuma, mēs ēdam un dzeram Viņa vārdā svētīto maizi un vīnu. Svētajā vakarēdienā šī maize un vīns kā augstsprieguma vadi mūs sasaista ar Kristu: konkrēti un tieši mēs tiekam savienoti! Tas nav mūsu darbs, bet Kristus žēlastība, ka šis kontakts var tikt nodibināts. Un tās nav tikai mūsu domas un pārdomas! Tik tiešām kā mēs mutē sagaršojam svētīto maizi un vīnu, mēs ticībā drīkstam paļauties, ka esam saskārušies ar Kristu: Viņš, mīlestībā, grēku piedošanas un svētības spēkā ir ienācis mūsu eksistencē un dzīvē; tā Viņa miesa svētī mūsu miesu un Viņa asinis stiprina mūsu asinis.

***

Mīļais Kristu! Es Tev pateicos, ka Tu man savu piedošanu un klātbūtni dāvā tieši tādēļ, ka esmu necienīgs to saņemt. Kā slimniekam zāles tā man, grēciniekam, Tu dāvā savas klātbūtnes atveldzi un spēku, lai es spētu dzīvot tālāk tuvībā ar Tevi un lielākā ticībā. Āmen.

Komentāri ir slēgti.

Powered by WordPress