76. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.9:13-14 

„… Vai nezināt, ka tie, kas kalpo svētnīcā, pārtiek no svētnīcas, un kas kalpo altārī, saņem savu daļu no altāra? Tāpat arī tas Kungs ir noteicis evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no evaņģēlija.” Pāvila pirmā vēstule korintiešiem 9:13-14

***

Apustulis Pāvils par šo jautājumu var brīvi rakstīt, jo viņš savu dienišķo maizi nopelna pats, strādājot telšu gatavotāja amatu. Arī es par šo jautājumu varu pārdomāt ar zināmu objektivitāti, jo savu maizīti nopelnu universitātē. Un pārdomas reizēm ir smagas. Ne tikai par to, ka daudzi mācītāji dzīvo no gaužām mazām aldziņām un savas mūža vakardienas sagaida trūkumā – pie kam viņu atraitnēm, ja tās dzīvo ilgāk, situācija ir vēl grūtāka. Manuprāt, smagākais slogs ir nenovīdība un nekaunība. Kad man nekā no baznīcas nevajag, tad es pārgudri izrunājos un ziedoju tik daudz, ka kaķis var uz astes panest. Bet kad nu ko vajag, tad brēcu gvaltis, ja mācītājs nav klāt kā pasūtināts. Un tad daudzreiz nekas nav pa prātam! Atveriet ausis un paklausieties, ko reizēm par savu mācītāju, tieši vai netieši, pasaka gada sapulcēs! Labi gan, ka Jūsu draudzē tādas lietas nenotiek! Bet kur tā notiek, tur redzam, ka pasaulīgā nostāja ir savu siltu mājvietu atradusi baznīcā.

***

Mīļais Jēzu! Tu pacietīgi panesi vajāšanu, zaimus, spļāvienus un krustā sišanas mokas. Dod man spēku, lai arī es neieslīgstu īgnumā un nenocietinos cinismā, kad man jāpiedzīvo nenovīdība un naids. Dāvā man savu žēlastību, lai es savu dvēseles atveldzētāju un barotāju sava skopuma dēļ neturētu nabaga maizē. Āmen.