70. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.4:7 

„Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet, ja tu esi saņēmis, kāpēc lepojies, it kā nebūtu saņēmis?” Pāvila pirmā vēstule korintiešiem 4:7

***

Mēs tagad visi zinām mazlietiņ kaut ko par iedzimtību. Ar centību mēs gan šo un to varam iemācīties un pastrādāt, bet lai darbam būtu augsta kvalitāte, nepieciešamas dotības. Bet kurš tad var pats sameklēt sev talantu? Ja cilvēks nav muzikāls, tad viņš pats sevi par muzikālu nepadarīs. Un spējas uz svešvalodām, uz matemātiku, uz gleznošanu – tās visas ir Dieva dāvanas, mantotas no mūsu senčiem. Reizēm radniecības saite var būt tuva un varam iedomāties, ka zinām, no kuras ģimenes saknes esam mantojuši minēto dotību. Bieži vien to mēs paši nemaz nezinām. Bet kas nu tas arī nebūtu, uz ko mums ir talants – tas mums padodās! Šad un tad šādas spējas cilvēkam „sakāpj galvā”. Viņš sevi iedomājas par kaut kā pārāku par citiem! Nu jā, lepnības velniņam jau daudz nevajaga, lai mūs citu priekšā padarītu smieklīgus. Reizēm tas viņam lieliski izdodās. Lūk, ko es spēju! Redz’ ko es varu! Pāvils šādu lepnību norāj. Patiešām, pats izgudroji savu talantu, ceļmalā atradi savas spējas? Bet Pāvils ne tikai norāj – viņš arī norāda, ka šeit pienākās dot Dievam godu un pateicību par Viņa lielo dāvanu!

***

Debesu Tēvs! Es Tev pateicos par saviem radu rakstiem, gadu simteņus tāliem un man sen vairs neizpētāmiem. Es Tev pateicos par visu to žēlastību, ko Tu, man pašam nezinot, esi tomēr man iedevis līdzi dzīvē. Svētī mani, lai es šo dāvanu pieņemtu ar pateicību. Āmen.