62. dziesma 

Korvedim Jedūtūnam.

Dāvida dziedājums.

(2) Tik pie Dieva

es rodu mieru,

no Viņa -

mans glābiņš.

(3) Tik Viņš-

mana klints

un mans glābiņš,

mans patvērums -

necik neklupšu!

(4) Cik ilgi

jūs cilvēkam uzbruksiet,

cik vēl ārdīsiet viņu -

visi jūs!-

kā gumstošu sienu,

kā ļodzīgu žogu?

(5) Tik viens tiem padomā-

kā dižo nogāzt!

Meli tiem tīk!

Ar muti tie svētī,

bet sirdī lād!

(Selā.)

(6) Tik Dievā rod mieru

mana dvēsele,

jo uz Viņu

es ceru.

(7) Tikai Viņš-

mana klints

un mans glābiņš,

mans patvērums-

es nepaklupšu!

(8 ) Pie Dieva mans glābiņš

un mans gods,

mana stiprā klints

un mans patvērums – Dievā.

(9) Paļaujieties vienmēr

uz Viņu, ļaudis,

izlejiet Viņa priekšā

savas sirdis,

Dievs – mūsu patvērums!

(Selā.)

(10) Tik dvesma

ir cilvēkbērni,

māns vien

ir vīru dēli,

svaru kausos

tie augšup ceļas,

par dvesmu vieglāki

visi kopā!

(11) Nepaļaujieties

uz ieguvumu

un uz laupījumu

neaušojieties,

kaut manta nes augļus-

nepiesieniet sirdi!

(12) Vienu reizi

ir runājis Dievs,

un divas reizes

esmu to dzirdējis,

ka spēks – pie Dieva,

(13) ka Tevī, Kungs,

žēlastība,

Tu atmaksā cilvēkam

pēc padarītā!