61. E.Grīslis. Pārdomas par 1.Kor.1:18 

„Jo krusta vārds ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks.” Pāvila pirmā vēstule korintiešiem 1:18

***

„Ģeķība”, šis no vācu mēles aiņemtais vārds izklausās tīri smalks. Ikdienas valodā to vairs nelieto. Varbūt tas ir tīri simboliski, jo dzīvē mēs bieži mēdzam prastu lietu apklāt ar smalku vārdu. Tā tagad vairs neiet ziemeļos mazus ronīšus sist ar rungām, bet dodās „ievākt roņu ražu”! Valstsvīri vairs nemelo, bet izplata „dezinformāciju”. Cilvēki vairs nav slinki, viņiem ir „problēmas”! Un tā tālāk, līdz beidzot vairs pat nav skaidrs, ka krusta noliedzēji šo krustu uzskata par muļķību. Pat teologu vidū pavīd domgaitas, kas apbrīno Kristus daiļo ētisko mācību. Viņa vesto miera akciju un viņa akūto valsts varas kritiku. No krustā sišanas, nāves mokām un augšāmcelšanās brīnuma viens otrs izvairās, jo šeit ir jāsastopās gan ar savu paša mirstīgumu, grēka nastas smagumu, un pestīšanu Kristū kā ceļu uz mūžīgo dzīvību. Veikalnieciskā vidē uzauguši, cilvēki pārjautā: vai tad lētāki nevar? Un ja kaut kur pestīšanu piesola lētāk, tad skrien pēc tās. Bet solīts makā nekrīt un lēta manta bieži nemaz nav laba manta. Arī ar realitātes ignorēšanu nekas sevišķi labs nav panākts.

***

Mīļais Jēzu, lūdzu pasargā, lai es savā ticībā nepaliktu par paštaisnu citu tiesnesi, bet par Tavu krustu liecinātu pazemīgi, sirsnīgi un gaužam pacietīgi, apzinādamies, ka arī es neesmu izpelnījies Tavu pestīšanu, bet esmu to, grēcinieks, saņēmis no Tavas lielās žēlastības. Palīdzi man vairāk lūgt kā debatēt, un savā dzīvē nenoliegt savu ticību. Āmen.