53. E.Grīslis. Pārdomas par Rom.14:10 

„Bet kā tad tu tiesā savu brāli? Jeb arī: kāpēc tu nicini savu brāli? Mēs taču reiz visi stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā!” Pāvila vēstule romiešiem 14:10

***

Viss nav zelts, kas spīd. Sava noteikta lietu, projektu un cilvēku izvērte mums ir nepieciešama. Citādi mēs droši kāpsim uz staru tilta, izmainīsim zelta gabalu pret zosi un uzskatīsim tukšgalvīgus plukstiņus par īstiem praviešiem. Dievs noteikti nesagaida, lai mēs būtu vientiesīgi, naivi un lētticīgi. Kā kristīgiem cilvēkiem mums tādēļ pienākas turēt acis vaļā! Tajā pašā laikā mēs nedrīkstam aizmirst, ka viena no vieglākajām mākslām ir citus nokritizēt, pašam neko nedarot. Te nerunāsim par profesionāliem teātra, koncertu un gleznu kritiķiem, kas raksta no izglītotas pieredzes un kritizē, lai paceltu mākslas un dzīves līmeni. Nešpetni kritiķi vienkārši stāv dzīves ceļa malā un met savus akmeņus kā nu gadās. Viņiem neviens neko nevar izdarīt pa prātam. Patiešām, mums ir jāsargās, lai mēs nekad nekļūtu par šādiem ciema suņiem, kas rej bez izmaņas un apstājas. Ir grēks citiem nosist garastāvokli, samaitāt apetīti un iznīcināt slavu – tikai paša untumu dēļ. Sargāsimies no šāda grēka! Netiesāsim!

***

Mīļais Pestītāj! Es apzinos, ka esmu pestīts Tavas labestības un ne savu nopelnu dēļ. Palīdzi man dzīvot šajā pateicības apziņā, lai es ar savu dzīvi atstarotu Tavu sirsnību un neuzmestos par viszinīgu, pārgudru un neapmierināmu citu tiesnesi. Āmen.