50. E.Grīslis. Pārdomas par 12:10-12 

„Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā. Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot tam Kungam, Priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās.” Pāvila vēstule romiešiem 12:10-12

***

Kārtīgu darbu nevar padarīt ar pieskriešanu šad un tad. Tur ir jālej sviedri, jādomā, jāpūlās, pacietīgi jāstrādā un tikai tad mēs pamazām zinām, ko darām. Tā ir arī ar kristīgo dzīvi. Tā prasa laiku, Svētā Gara palīdzību, ilgu vingrināšanos. Būt „priecīgam cerībā” varbūt liksies viegli, bet lai mēs kļūtu „pacietīgi bēdās” – tas prasīs ilgu kristīgās mācības laiku. Tas pats ir jāsaka par neatlaidīgu Dieva lūgšanu. Tādēļ, mīļais lasītāj, piederība kristīgai baznīcai nedrīkstētu būt tikai tāds kā gadījuma rakstura pasākums. Te es, protams, nereklamēju mehānisku baznīcas durvju virināšanu, bet pasvītroju, ka Kristus klātbūtne viņa sekotāju pulciņā mums sola dziļu, atsvaidzinošu dvēseles pārdzīvojumu. Kristīgā baznīca ir aizlūdzēju un palīdzētāju baznīca. Te silda savstarpēja mīlestība un iedrošina gatavība piedot, saprast un uzmundrināt. Te pazīst piedošanas spēku, un tāpēc te netiesā, nenosoda un nekad ne par vienu nevīpsnā. Kad ejam uz baznīcu kā ciemos pie Kristus, tad mēs drīkstam cerēt, ka Viņa un Viņa draugu sabiedrībā arī mēs kļūsim pārveidoti un svētīti.

***

Mīļais Kristu! Tu zini vislabāk, cik patiesībā esmu nestiprs. Es šaubos, vai dzīves slodze nebūs par smagu. Tādēļ ļoti lūdzu, nāc man palīgā, ieved mani savā saimē, lai Tava gara stiprinājumā augtu mana mīlestība un pieaugtu mani gara spēki. Āmen.