50. dziesma 

Āsafa dziedājums.

Dievu Dievs Kungs

runā un sauc zemi

no saules lēkta

līdz rietam.

(2) No Cionas-

skaistuma pilnmēra-

Dievs staro!

(3) Nāk mūsu Dievs

un neklusē-

Viņam pa priekšu

rijēja uguns,

Viņam visapkārt

stipra vetra.

(4) Viņš

sauc

debesīm augšā

un zemei,

lai tiesātu Savu tautu:

(5) pulcējiet pie Manis

Manus uzticīgos,

kas upurēdami

slēdza ar mani derību!-

(6) Debesis vēstī

Viņa taisnīgumu,

jo Dievs-

tiesnesi!

(Selā.)

(7) Klausies, Mana tauta,

Es runāšu,

Israēl,

liecināšu pret tevi-

Dievs,

tavs Dievs Es!

(8 ) Ne par upuriem

Es rāju tevi-

tavi dedzinamie upuri

Man priekšā vienmēr.

(9) Man nevajag versi

no tava nama,

nedz āžus

no taviem aplokiem,

(10) jo Man

visi meža zvēri

un lopi,

kas tūkstoš kalnos,

(11) Es zinu visus

kalnu putnus,

un lauka kustoņi-

visi Man!

(12) Ja būtu izsalcis,

tev Es neprasītu

jo Man – pasaule

un viss, kas tajā!

(13) Vai tad Es ēdu

buļļu gaļu,

vai tad

āžu asinis dzeŗu?

(14) Upurē Dievam

pateicību,

maksā Visaugstajām,

ko apsolījis,

(15) un sauc Mani

posta dienā-

Es glābšu tevi,

un tu godāsi Mani!

(16) Bet negantajam

Dievs saka:

kā uzdrīksties

Manus likumus piesaukt

un Manu derību

pieminēt,

(17) tu, kas ienīsti

pārmācību

un laid Manus vārdus

pār galvu?

(18 ) Tu ieraugi zagli-

un tev viņš tīk,

ar netikļiem

tu kopā.

(19) Muti tu palaid

uz ļaunu,

un tava mēle

pin melus.

(20) Tu sēdi un runā

pret savu brāli,

savas mātes dēlam

tu neslavu cel.

(21) Tā tu dari,

un Es lai klusēju?!

Tev šķietas,

ka Es kā tu?!

Es rāšu tevi

un celšu tiesu pret tevi!

(22) Lieciet to vērā,

Dievu aizmirsušie,

ka jūs nesaplosu-

un glābēja nebūs!

(23) Kas upurē pateicību,

tas godā Mani,

kas nosprauž ceļu,

tam parādīšu,

ka Dievs glābj!