49. dziesma 

Korvedim. Koraha dēlu

dziedājums.

(2) Klausiet šurp,

visas tautas,

ieausieties,

kas šajos laikos dzīvo -

(3) jūs, cilvēbērni,

jūs, vīru dēli,

kā bagātie,

tā ir nabagie!

(4) Mana mute

runās gudri,

izprotot čukstēs

mana sirds!

(5) Līdzībā

vērīgi ieklausīšos,

ar cītaru

atklāšu savu mīklu!

(6) Kas man ko bīties

posta dienās,

kad mani lenc

un liek kāju priekšā

(7) tie, kas paļaujas

uz savu mantu

un lielās

ar savu bagātību!

(8 ) Nevar izpirkt

cilvēks brāli,

nedz dot Dievam

par sevi ķīlu-

(9) jo augsts

viņa dzīvības izpirkums,

nepietiks

it nemūžam,

(10) lai viņš dzīvotu

laiku laikos,

neieraudzijis bedri!

911) Jo redzēs,

ka gudrie mirst,

kopā ģeķis

un dulnais iznīkst,

citiem tie atstāj

savu mantu,

(12) kapi tiem mājas

uz mūžiem,

miteklis tiem

uz audžu audzēm-

kaut zemes nosauktas

viņu vārdā!

(13) Cilveks savā godībā

nepaliek ne līdz rītam-

līdzīgs viņš lopiem,

kas aiziet bojā!

(14) Šāds tiem ceļš,

kuriem ģeķība piemīt,

un šāds gals tiem,

kam tīk pašu runas.

(Selā.)

(15) Tos dzīs uz nesauli

kā aitas,

nāve tiem

būs par ganu,

samīs tos taisnie,

rītam austot,

to apveidi izdils-

pazemē!-

tālu no viņu mitekļiem.

(16) Bet Dievs izpirks

manu dzīvību

no nesaules varas-

jo Viņš ņems mani!

(Selā.)

(17) Nesatrūksies,

ja cits top bagāts,

ja tā nams

paceļas godā,

(18 ) jo nāvē tas nepaņems

it neko,

tā gods nenokāps

viņam līdzi.

(19) gan tas dzīvē

laimīgs skaitās!

Tevi slavē,

kamēr tev veicas,

(20) bet tu aizej

pie tēviem-

nemūžam tie neredzēs

vairs gaismu!

(21) Civēks savā godībā,

bet bez saprašanas-

līdzīgs tāds lopiem,

kas aiziet bojā!