Reiz dzīvoja sega. Viņa darīja savu darbu un bija vienkārši sega. Reiz zem šīs segas paslēpās kāda meitene.
“Man gribas, lai es būtu kaut mazliet neredzama, bet lai mans draugs tomēr redzētu, ka es šeit esmu,” meitene teica segai. “Mīļā meitene,” sega viņai atbildēja. “Tu nezini kādu noslēpumu. Vīrietim parasti sievietē patīk tas, ko viņš redz, sievietei – tas, ko viņa dzird.”
sieva nav sega – sieva ir puse no tevis un, uz mūžu, nekādas modes vai nolietojuma te nav – divu vienādu cilvēku savienība, kura veido vienu (!) būtni .
»
…te pat īsti nav ko piebilst – šie vārdi jau tā ir tik patiesi.. dod Dievs tos piepildīt ikvienā dzīvē.
nu mans sievietes “svara” algoritms ir sekojošs:
60% – kas galvā/sirdī/prātā
40% – kas “redzams”
ir tāds uzskats, ka par “iekšējā” skaistuma lielo nozīmi parasti runā tie/tās, kuriem ar to ārējo ir ne visai
bet tas tā…
sieva nav sega – sieva ir puse no tevis un, uz mūžu, nekādas modes vai nolietojuma te nav – divu vienādu cilvēku savienība, kura veido vienu (!) būtni .
tas gan. vecā sega vienmēr mīļaka par tikko pirktu vēl neizmantotu
Segas, lai arī izdilst un paliek plānas, tomēr silda joprojām, tā ka tas izskats un loma, lai arī mainās, bet iznāk, ka no saskaitāmo kārtības, summa nemainās…
Jaunībā to segu skata ar acīm, bet vēlāk tikai apmet ap pleciem, nevērtējot īpaši, bet priecājoties par siltumu.. Un ja ārā ir tāds sals kā šodien, tad vecā sega ir gauži mīļa..
svarīgi jau ir, bet laikam ne tik
Tad tāpēc tās vecās sievas tiek nomainītas ar jaunajām, gados arī jaunām.Vairāk ko redzēt. Un vai tiešām vīriešiem tik mazsvarīgi ir tas, kas sievietei galvā un sirdī. Negribas man šim apgalvojumam piekrist, bet ja jau paši vīrieši to apgalvo, tad taisnība vien būs
jā, tā parasti ir gan