41. E.Grīslis. Pārdomas par Rom.7:24-25 

„Es nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas? Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū! Tā tad nu es ar savu prātu kalpoju Dieva likumam, bet ar savu miesu – grēka likumam.” Pāvila vēstule romiešiem 7:24-25

***

Kas nezina diagnozi, nemeklē pareizās zāles; kas nepazīst savu grēcību, nemeklē Kristu. „Es jau tāpat godīgi dzīvoju, kāpēc tad man jāiet baznīcā?!” Baznīca ir cilvēku organizācija, kuras galva ir Kristus. Tur saticībā, sadarbībā, kopējā liecībā, lūgšanās, Dieva vārda dotā pacilātībā, kopējā liecībā, uz dziesmu spārniem, īsi sakot, tur dzīvē un svētcerē mēs spējam saklausīt un izjust Krisus tuvību mums mūsu dzīvē. Un šī Kristus tuvība dziedē! Kristus mums palīdz ar sevīm tikt galā un dzīvot tālāk. Kristus mums arī palīdz sadzīvot ar citiem. Protams, no baznīcas daudzpusīgās dzīves var sev tuvredzīgi izmeklēt kādu mazu sīkumiņu, kuram tad pieķerās kā enkuram. Ir cilvēki, kas baznīcā iet (vai arī tieši tādēļ neiet) sava mācītāja, ērģeļu, baznīcas logu, dziesmu grāmatu, tā un tā cilvēka dēļ, vai arī pārvērš baznīcu par laicīgu klubu. Pirms teiksim, ka mums baznīca nav vajadzīga, padomāsim, vai mēs varam iztikt bez Kristus – un kā mēs plānojam tikt galā ar grēku, savu pašu sirdī gulošo un smirdošo grēku!

***

Mīļais Debesu Tēvs! Svētī mani šodien, lai es būtu atklāts ar sevi, nemelotu pats sev un vaļējām acīm skatītos, kas es esmu. Kungs, palīdzi man atrast manu Pestītāju! Āmen.