41. dziesma 

Korvedim. Dāvida dziesma.

(2) Svētīts,

kas par vārgdieņiem gādā-

ļaunā dienā

Kungs paglābs viņu!

(3) Kungs viņu sargā

un uztur dzīvu,

par svētītu

viņu dēvēs zemē-

tik neatdod Tu viņu

ienaidnieku rīklei!

(4) Kungs remdina viņu

vārdzības gultā-

viņš bija slims,

Tu piecēli viņu!

(5) Es saku:

Kungs, žēlo mani!

Dziedē mani,

jo esmu pret Tevi grēkojis!

(6) Mani ienaidnieki

runā ļaunu par mani:

kad reiz viņš mirs

un viņa vārds zudīs?!-

(7) Kas nāk apraudzīt,

tukšu vien runā,

viņa sirds

pēc nelaimes lūko-

ārā viņš iziet

un stāsta!

(8 ) Visi, kas nīst mani,

čukstas par mani,

tie gudro

ļaunu pret mani:

(9) nelaba kaite

šo pārņēmusi-

kur šis guļ,

vairs no turienes necelsies!-

(10) Pat mans labvēlis,

uz kuru es paļāvos,

kas ēda manu maizi,

nu ceļ pret mani papēdi!

(11) Bet Tu, Kungs,

pažēlo mani

un piecel mani,

ka tiem atmaksāju-

(12) tad zināšu,

ka tīku Tev,

jo naidnieks pār mani

negavilēs!

(13) Lūk, es-

mana krietnuma dēļ

Tu turi mani

un noliec mani

Sev priekšā uz mūžiem!

(14) Slavēts Kungs,

Israēla Dievs,

no mūžības

līdz mūžībai!

Tiešām, tik tiešām!