4. E.Grīslis. Pārdomas par Apd. 2:16-17 

“Bet te piepildās pravieša Joēla vārdi: Tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, es izliešu no sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus.” Apustuļu darbi 2:16-17

• • •

Dieva dzirnas maļ lēni, bet smalki. Viņa lielie pasaules pestīšanas plāni ir jau sen kaldināti un praviešu sludināti. Vasarsvētku notikums atnes solītā piepildījumu. Nu, Svētā Gara pildīti, sludina un pravieto kā dēli tā meitas! Dabīgas runas dāvanas nav daudziem. Zināmas pakāpes runāšanas veiksmi tomēr var iemacīt jebkuram. Ko nevar iemācīt ir svētīgu saturu un pārliecību. Un bez šāda svētīga satura un bez pārliecības visa sprediķošana un liecināšana ir tukšu salmu kulšana. Varbūt skaisti klab, bet klab – tikai klab, un graudi nebirst! Ikviens, kas mēģinām sludināt par Kristu, ātri vien apjaustam, ka mums pašiem nav gluži neka dziļa ko pateikt. Mēs burtiski grābstāmies, kamēr mēs tiekam Dieva sagrābti. Un tad ir ko teikt un ko liecināt, jo nu ierosmi dod Dievs un nevis paša fantāzija. Tā ir ar Dieva lūgšanu, ar sprediķošanu, ar liecināšanu, un arī ar reliģiska satura grāmatu rakstīšanu. Viss saturs, visa košā gaisma ir – atstarota gaisma. Labākā gadījumā mēs kristieši esam tīri spoguļi, kuros var Dieva žēlastībā atmirdzēt kāds mūžības stariņš. Tas ir Jūsu un mans aicinājums. Cik tīru tad mēs turam savu dvēseles spoguli?

• • •

Mīļais Kristu, palīdzi man Tev šodien pateikties par Tavu žēlastību, ka Tu mani ik dienas uzturi, spēcini un šķīsti, lai es Tev kalpotu. Lūdzu, pasargi mani no paštaisnas lepnības, lai es neiedomātos, ka ticu, dzīvoju un darbojos pats savā spēkā un ierosmē. Amen.