313. Jānis un Jūda. 

Reiz apustulis Jānis teica Jūdam: „Par ko tik bieži domā?”

Jūda atbildēja: „Es domāju par to, ko skolotājs saka.”

„Par to nevajag daudz domāt. Tam vajag vienkārši ticēt,” Jānis teica.

„Es gribu saprast to, kam ticu,” Jūda atbildēja.

„Mēs esam cilvēki, viņš ir Dieva Dēls,” Jānis teica. „Saprast viņu nozīmē saprast Dievu.”

„Es gribu saprast viņu,” Jūda teica.

„Mēs varam viņu tikai pielūgt,” Jānis atbildēja.

„Cilvēku nedrīkst pielūgt,” teica Jūda.

„Viņš ir vairāk kā cilvēks,” teica Jānis.

„Man arī tā reizēm šķiet,” piebilda Jūda. „Es viņu uzskatu par pravieti.”

„Es nezinu, kas viņš ir, bet viņš runā kā Dievs,” teica Jānis. „Es viņu vienkārši mīlu.

„Es viņu cienu,” teica Jūda, „bet man ir bailes, ka viņš izjauks visu, ko ir veidojis Mozus.”

„Viņš nenoliedz Mozu,” teica Jānis.

„Viņš sevi stāda augstāk par Mozu,” atbildēja Jūda.

„Tēvs viņam devis varu. Skaties, kas notiek,- slimie tiek izdziedināti, notiek brīnumi. Ja Dievs viņu neatbalstītu, tā nevarētu būt.”

„Es ticu, ka viņš ir Dieva sūtīts,” teica Jūda, „viņš tikai pieliek arī kaut ko no sevis.”

„Viņš ir Dieva Dēls, viņš to var,” atbildēja Jānis.