29.oktobris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Bet, ja Kristus ir jūsos, tad miesa gan ir mirusi grēka dēļ, bet gars ir dzīvs taisnības dēļ (Rom. 8:10).

Kāpēc ticīgajiem jāmirst, ja nāve ir sods par grēkiem un Dievs tiem ir piedevis visus viņu grēkus? Atbilde ir: nedomājiet, ka ticīgo nāve jelkādi mazina Kristus pilnīgo bauslības piepildījumu un mūsu pilnīgo brīvību no bauslības lāsta. Kristiešu nāve nav taisnīgais sods. Nāve un visas ciešanas tiem, kas ir Jēzū Kristū, ir vienīgi šķīstīšanas līdzekļi, kas atrodas viņu Debestēva rokās. Šie līdzekļi tikai pārbauda kristiešu ticību un garu, lai iznīcinātu viņu važas un ienaidniekus. Tas viss viņiem galu galā nāk par labu. “Vai dzīve, vai nāve,.. viss jums pieder” (1. Kor. 3:22).

To visu ir paveikusi Kristus nāve, kurā ir tikušas apmierinātas visas Dieva bauslības prasības un dibināta jauna derība, kurā visi, kas ir Kristū, ir darīti brīvi no grēka algas nāves un visa bauslības lāsta. Ticīgajiem nāve ir aprīta uzvarā, un viņu nāves diena ir pārvērsta par pestīšanas dienu, kas glābs no nāves un visa posta. Un kaps viņiem būs kā apslēpti vārti uz Dieva paradīzi.

Viņu miesas guldīšana kapā ir nākamās dzīves sēkla. Rudens sēkla, kas guldīta zemē, nākamajā vasarā celsies atjaunotā un brīnišķīgā veidā. Tā nav pazudusi zem zemes. Nāve nav iznīcinājusi ticīgo miesas. Tās ir tikai guldītas zemē, lai no jauna celtos jaunā un daudz brīnišķīgākā veidā. “Sēts top negodā un uzmodināts godībā; sēts top nespēkā, uzmodināts spēkā. Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa. Kā ir dabīga miesa, tā ir arī garīga miesa” (1. Kor. 15:42–44).

Vai kristieša nāvi var saukt par grēka sodu un bauslības lāstu? Nē, jo tā ir liela svētība un žēlastība, kuras mērķis ir iznīcināt grēku, kas mājo ticīgo miesās. Šīm miesām ir jāmirst, lai tās tiktu pilnīgi šķīstītas. Grēka inde ir saindējusi un sagandējusi viņu miesas, kas līdzīgi lepras skartajiem namiem Israēlā ir jāsagrauj un jāatjauno, lai tie kļūtu šķīsti. Kviešu grauds nekļūst dzīvs, ja tas nekrīt zemē un nemirst. Tāpat arī mūsu miesām ir jāmirst un jāsairst pīšļos, lai tās kļūtu patiesi svētas un dzīvas.

Kāds varētu sacīt: tie, kas būs dzīvi Kristus atnākšanas laikā, tiešām nekad nemirs, bet acumirklī tiks pārvērsti. Kāpēc Tas Kungs tā nerīkojas ar visiem ticīgajiem? Kāpēc Viņš ticīgos nepārvērš vienā acumirklī, lai tie vairs nekad nemirtu? Uz to mēs atbildam: Dievs ir gudrāks par cilvēku. Cik gan daudz dziļas un vērtīgas mācības mums ietu secen, ja nāves vairs nebūtu mūsu acu priekšā? Ticīgajiem taču ir nepieciešama visa iespējamā palīdzība pret grēku.

Nāves neizbēgamība bieži aptur miesīgo un pasaulīgo prātu, un līdz ar to mums atklājas gan Dieva bardzība, gan Dieva labestība. Dieva bardzību un naidu pret grēku mēs redzam, kad Viņš – dzīvības un mūžīgās svētlaimes Dievs – ir ļāvis nāvei ienākt pasaulē grēka dēļ. Un Viņa labestību un sirsnīgo žēlastību mēs redzam, kad Viņš sūtīja nāvē par mums Savu Dēlu, lai izrautu nāves dzeloni un pārvērstu to mums par svētīgu miegu. Kamēr vien pasaulē ir grēks, nāve ticīgajiem ir svētība. Tiem arvien ir jālūdz: “Dari man zināmu, Kungs, manu galu.. ka mēs gudru sirdi dabūjam” (Ps. 39:5; 90:12).

Un visbeidzot – ticīgie mirst arī tādēļ, ka viņiem visās lietās ir jāseko Galvai. Kristus, mūsu Galva, nomira. Vai mēs, Viņa locekļi, paliksim ārpus šīs kārtības? Šādi Viņš ir iegājis godībā. Vai Viņa locekļi dosies turp pa citu ceļu? Tas ir liels mierinājums, ka nomirstot mēs sekojam savam Kungam un Pestītājam, kurš devies šai ceļā pirms mums.

Dabai arvien ir tendence nodrebēt nāves priekšā. Tāda ir bijusi arī daudzu svēto pieredze. Ticīgām dvēselēm to ir ļoti svarīgi paturēt prātā un atcerēties, ka viņi atrodas Dieva, uzticīgā Tēva un Glābēja, rokās un ne mats no viņu galvas nenokritīs bez viņu Debestēva ziņas. Lai arī nāvei ir biedējošs izskats, tomēr tieši šādi viņu žēlastības pilnais Glābējs nāk pie viņiem.Un Viņš Savus mīļos nepametīs arī viņu nāvē un neļaus tiem notikt nekam, ko Viņa mīlestība iepriekš nav paredzējusi.