29.jūlijs – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Tā [čūska] teica sievai: “Vai tad tiešām Dievs ir teicis..” (1. Moz. 3:1).

Ikvienam cilvēkam savas dvēseles mūžīgās labklājības dēļ reiz par visām reizēm būtu jāsaprot galvenais, ko velns ar mums grib panākt. Tieši no tā būs atkarīgs, vai tiksim glābti vai arī ienaidnieks mūs sagūstīs. Pirmkārt, velns uzbrūk Dieva vārdam un apšauba, vai cilvēkam tiešām jātic tam, ko Dievs sacījis, vai arī cilvēks var izdomāt ko citu, kam ticēt. No tā, vai velnam tas izdosies, būs atkarīgs cīņas iznākums.

Kad pieredzējis kristietis daudzus gadu desmitus ir cīnījies pret velnu un beidzot mēģina īsi rezumēt galveno, no kā atkarīga pastāvēšana vai krišana, tas runā apmēram šādi: “Viss atkarīgs no tā, vai palieku pie Dieva vārda vai arī to zaudēju un sāku domāt tikai savas domas, ieslīgstu savu uzskatu brīvdomībā ārpus Dieva vārda, prātodams un svārstīdamies šurpu turpu, sekodams savām un citu cilvēku domām.” Jā, visos kārdinājumos – pa labi un pa kreisi – uzvara vai zaudējums atkarīgs no pieķeršanās Dieva vārdam.

Kā tas nākas, ka cilvēki ticības un sirdsapziņas vārdā – Tā Kunga dēļ, sāk darīt vislielākās muļķības, par svētām un labām uzskatot lietas, ko Dievs nekad nav pavēlējis, bet ir pat aizliedzis, un par grēkiem uzskata lietas, ko Dievs Savā vārdā nekad nav aizliedzis? Tam ir sastopami ļoti daudzi piemēri ne tikai jūdu un pāvestības baznīcās, bet arī mūsu vidū. Problēma ir tajā, ka cilvēks negrib klausīties Dieva vārdu, bet domā, ka savu sajūtu un iekšējās balss dēļ viņš visu zina labāk. Daudz ir arī tādu, kas klausās, ko citi cilvēki domā un saka, bet nekad neklausās, ko Dievs saka.

Kā tas nākas, ka cīņā ar savu grēku un trūkumiem kristietis zaudē paļāvību uz Dieva žēlastību un draudzību, atsvešinās no sava Pestītāja, sapinas verdzības garā, atkāpjoties no visa, ko Evaņģēlijs mums sludina par Kristu, mūžīgo žēlastību un brīvību no bauslības, ko Viņš mums pelnījis? Tas viss notiek vienīgi tādēļ, ka cilvēks novērš savas acis no viņam sludinātā Dieva vārda un sāk domāt pats savas domas, līdz beidzot viņu pārņem sajūta, ka tam ir pilnīgi neiespējami būt Dieva bērnam.

Tas ir muļķīgi un aplami, ja cilvēki par garīgu vēlas uzskatīt to, kas nav pamatots uz Dieva vārda. Vienīgi tas, ko Dievs ir pavēlējis, ir labs un svēts. Vienīgi tas, ko Dievs ir aizliedzis, ir grēks. Ko Dievs sauc par grēku un aizliedz, tas patiešām ir grēks un rada tev draudus, kaut tava sirds to tūkstoš reižu atteiktos uzskatīt par grēku un visa pasaule ar visiem svētajiem un gudrajiem to uzskatītu par nevainīgu nieku. Bet, ko Dievs sauc par labu un svētu, tas patiešām ir labs un svēts, kaut arī tu un visa pasaule to uzskatītu par nesvētu. Un, kas attiecas uz lietām, kuras Dievs nav īpaši pieminējis, tās vienmēr ir jāizvērtē, jālieto vai jāatmet, vadoties pēc mīlestības likuma – atkarībā no tā, vai tas kalpos tev un tuvākajam par labu vai par ļaunu. Viss atkarīgs no Dieva vārda. Ja tu pie tā neturies, tu vienmēr būsi kā niedre vējā, un velns tevi varēs aizdzīt, kur vien vēlas.

Tas mums ļoti spēcīgi ir pasludināts zīmīgajā cīņā starp sātanu un Kristu, kur Viņš, kas pats varēja runāt vissvētākos un šķīstākos Dieva vārdos, tomēr neatbild sātanam ne ar vienu Savu vārdu, bet vienīgi ar Svēto Rakstu vārdiem: “Stāv rakstīts! Stāv rakstīts!” Pārdomā un to atceries visu savu mūžu, ka pats Kungs Kristus nesacīja sātanam neko citu kā tikai: “Stāv rakstīts!”

Vai tas nav kā spēcīgs pērkona grāviens pret visām mūsu pašu domām un viedokļiem un mūžīga liecība par to, ka velna kārdinājumu galvenais mērķis ir atņemt mums Dieva vārdu? Tāpēc, lai viņu uzvarētu, mums jāpaliek un jāturas pie Dieva vārdiem.