29.decembris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā (Rom. 15:13).

Te apustulis mums nenovēl kādu sīku cerību un mierinājumu. Nē, viņš novēl mums pilnu ticības pārliecību, jā, prieku ticībā. Viņš saka: “Cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā.” Vārdi “visu prieku un mieru” atgādina mums, ka prieka iemesls ir mūsu vienība ar Dievu.

“Visu prieku un mieru ticībā,” saka apustulis. Tas mums no jauna rāda, ka šis prieks nav atkarīgs no labiem apstākļiem vai stipras pašapziņas, kad jūtamies dievbijīgi un labi. Bet tas ir prieks, kas atkarīgs vienīgi no ticības, kad paļaujamies uz Dieva vārdiem un apsolījumiem, pat ja sevī redzam vienīgi pamatu skumjām. Ticēt nozīmē gūt mierinājumu vienīgi no Dieva apsolījumiem, kas ir neredzami. Un te ir domāta ticība Kristum, kas piepildīs ar “prieku un mieru”, un tas notiek “Svētā Gara spēkā”.

Šī ticība ir Dieva dāvana, un pēc šīs dāvanas mums jālūdz. Šī ticība ir Dieva darbs, ko Viņš rada vienīgi ar Evaņģēlija sludināšanu, kad tā aizsniedz bezspēcīgus un novārgušus grēciniekus. Tomēr sevī mēs aizvien redzam un jūtam vienīgi pašas mokošākās lietas. Bet ticība visās raizēs paļausies vienīgi uz Dieva vārdu, pat ja jutīs un pieredzēs draudus un briesmas. Kur gūsim mieru un prieku? Jā, tieši šī ticība dos mums pārdabisku prieku un mieru, un šis prieks būs vienīgi Dieva darbs. Tādu Dieva darbu mums šeit novēl apustulis.

Un tālāk viņš piebilst: “Lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā.” Tas nu ir pēdējais un saldākais visu labo lietu auglis, ko dod Dievs: mums ir pilnīgi droša mūžīgās svētlaimes cerība, un tas ir liels spēks mūsu kristīgajā ticībā.

Šī cerība piešķir labprātību un spēku uzticīgam skrējienam sacīkstēs, kas stāv mūsu priekšā. Tā mums dod drosmi un spēku rīkoties, ciest un izturēt visu, kas šai cīņā paredzams.

“Tā Kunga prieks ir jūsu stiprais patvērums” (Neh. 8:10). Pestīšanas cerība ir mūsu bruņu cepure cīņā. Visa dzīve ir tik pilna ar pārbaudījumiem, bēdām un postu, tāpēc ir nepieciešama pilnīga nākotnes cerība, ko Dievs mums dos, ja

savā ceļā nebūsim nevērīgi un miegaini. Un, lai izturētu, būs vajadzīga pacietība un uzticība.

Tomēr mūsu pestīšanas cerībai ir stiprs pamats, jo esam radīti mūžīgai dzīvībai. Mūžīgai dzīvei un nevis īsajai šīs pasaules dzīvei Kristus ir nodevis Sevi par izpirkšanas upuri. Mūžīgai dzīvei Dievs ir devis mums sabatu, Vārdu, sakramentu un Svētā Gara darbu dvēselē. Ja mēs esam Dieva bērni un draugi, tad būsim arī Viņa mantinieki un Viņš darīs visus Savus draugus patiesi laimīgus un priecīgus.

Bet, lai arī mūsu pestīšanas pamats ir stingrs un nesatricināms, tomēr samaitātības dēļ mūsu sirdis ir tik šaubīgas un nepastāvīgas, ka paši nespējam saglabāt šo svētīgo cerību, ja pats Dievs mums neuztur šo dārgo dāvanu. Cerība, kas atkarīga no mūsu pašu pūlēm, domāšanas vai lemšanas, arvien ir vāja un nedroša. Bet, kad pats Dievs Svētā Gara spēkā dod mums pārliecību un ticībā mūs piepilda ar prieku un mieru, tad iegūstam šo pilnīgo cerību, par ko runā apustulis. Tādēļ viņš piebilst: “Svētā Gara spēkā.”

Šeit apustulis piemin Dieva trešo personu, kas darbojas, lai sniegtu mums pilnīgu mierinājumu. Mūžīgais Tēvs, ko sauc par cerības devēju Dievu, rada pilnīgu cerību mūsos ar Svēto Garu, kad piepilda mūs ar ticības prieku un mieru.

Un, pievienojot vārdus “Svētā Gara spēkā”, apustulis vēlreiz vēlas mums atgādināt, ka mēs paši neko nespējam darīt vai ņemt, ja tas netiek dots no augšienes. Ļoti būtiski ir piedzīvot, ka visa žēlastība un spēks ir atkarīgs no Dieva došanas! Visu mūsu mieru un pieaugšanu labajā arvien kavē maldīgas ilūzijas par savām spējām. Un pat tad, kad, dzirdot pamudinājumu, mēs dedzīgi alkstam darīt ko labu, mēs drīz piedzīvojam, ka paši to nespējam.

Diemžēl mūsu ilūzijas par savām spējām ir tik ļoti dziļi iesakņotas mūsu dabā, kas tas ir pats lielākais šķērslis Dieva darbam mūsos. Dievam visu laiku ir jāgrauj šīs ilūzijas, darot mūs nespēcīgus, jo šīs ilūzijas ir kā neticības avots, kas rada arvien jaunus šķēršļus Dieva darbam mūsos. Bet cik labprātīgs un dedzīgs cilvēks kļūst tad, kad tas dziļi jūt un tic, ka viss labais nāk kā Dieva dāvana!

Par to runā šie teksti: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jņ. 15:5). “Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva” (2. Kor. 3:5). “Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta” (Fil. 2:13). Apustulis vēlas mums atgādināt par šīm lietām ar vārdiem: “Svētā Gara spēkā.”